BORISS GODUNOVS
Traģēdija
Nikolajam Mihailovičam Karamzinam, kura piemiņa ir dārga krievu ļaudīm, viņa ģēnija iedvesmots, apbrīnā un pateicībā šo darbu veltī
Aleksandrs Puškins
KREMĻA PALATAS
(1598. gada 20. tebruāris)
Kņazi Šuiskis un Vorotinskis
Vorotinskis
Mums abiem šodien uzdots pārzināt
Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,
Kad viss ir tukšs; ar patriarhu reizē
ļaudis aizsteidzās uz klosteri.
Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?
Šuiskis
Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:
Vēl ļaudis drusku pabrēks, paraudās,
Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,
Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,
Un beidzot viņš pēc savas žēlastības
Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,
Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs
Pa vecam.
Vorotinskis
Bet jau mēness pagājis,
Kopš viņš ar māsu slēdzies klosteri
Un atteicies no visa pasaulīgā —
Ne patriarhs, ne domes bajāri
Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;
Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,
Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,
Viņš nevēro pat Lielās saeimas.
I viņa māsu velti lūgtin lūdza,
Lai svētī Borisu uz cara godu;
Bet skumju pilnā care mūķene,
Kā viņš, ir nepielūdzama un cieta:
Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —
Bet ko, ja nu patiesi valdniekam
Ir apnikušas valdīšanas rūpes
Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?
Ko teiksi?
Šuiskis
Es tik teikšu, ka ir velti
Tad mazā cara asins tecējis;
Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.
Vorotinskis
Ak, briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss
Patiešām viņu nokāva?
Kas cits?
Kas uzpirka par velti Cepčugovu?