Sauc, kliedz. Uz cares pili visi skrien.
Es arī turp — jau ļaužu brāzmu brāzmām.
Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts guļ;
Pār viņu māte care paģībusi
Un aukle izmisusi skaņi raud,
Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj
Jau ļauno nodevēju — kopēju …
Uzreiz starp ļaudīm nikns, dusmu bāls
Pats Jūdass — Bitjagovskis parādās.
«Lūk, lūk, tur slepkava!» — tā pūlis brēc,
Un acumirklī viņš bij saplosīts.
Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;
Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,
Pie bērna siltā līķa viņus velk —
Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.
Nu ļaudis brēc un pavēl: «Atzīstieties!»
Un nāves briesmās atzīst ļaundari
Un teic, ka Boriss visa vaininieks.
Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?
P i m e n s
Tā gadu septiņu viņš toreiz bija
(Nu būs jau gadu desmit pagājis,
Nē, vairāk — divpadsmit) — viņš tavos gados.
Tas būtu cars — bet dievs bij citu lēmis.
Šī raudu vēsts lai ir tā pēdējā,
Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.
Kopš dienām tām maz pasaulīga dzirdu.
• Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,
Tev novēlu šo darbu turpināt.
Kad tev no svētām pūlēm atliek laika,
Tad apraksti bez viltus gudrošanas,
Ko savā dzīvē būsi redzējis:
Gan mieru, karu, caru valdību,
Gan dieva kalpu svētos brīnumus,
Gan pareģojumus un debess zīmes ■—
Bet man jau laiks, jau laiks ir atpūsties
Un lampu dzēst… Uz rīta lūgšanu
Jau zvani spuc… Lai svētī dievs tas kungs
Mūs, savus kalpus! … Dod, Grigorij, kruķi.
(Aiziet.)
G r i g o r i j s
Ai Boris, Boris! visi tavā priekšā
Tik dreb un neuzdrīkstas vārda bilst
Par nelaimīgā bērna likteni.
Un tikmēr tumšā cellē vientuļš mūks
Pret tevi raksta baigu apsūdzību …
Un neizbēgsi tu šīs zemes soda,
Tāpat kā dieva soda debesīs.
PATRIARHA PALĀTAS