Patriarhs
Un viņš aizbēga, igumona tētiņ?
Igumens
Aizbēga, svētais tēvs, šī nu jau trešā diena.
Patriarhs
Ak tu blēdis sasodītais! Kādas tad viņš ģints?
Igumens
Otrepjevu ģints, no galiciešu bajāru bērniem. Jauns būdams,
nez kur iestājās klosterī, dzīvoja Suzdaļā, Jefimjevskas klosterī;
no turienes aizbēga un bakstījās apkārt pa dažādiem klosteriem,
un beigās atnāca pie mums, Čudovas brāļiem; es, redzēdams, ka
viņš vēl jauns un muļķis, atdevu viņu mācībā pie Pimena
tētiņa, lēnīga un mierīga sirmgalvja. Un viņš bija diženliels
rakstu lasītājs, lasīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svē-
tajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva
kunga dota …
Ak, šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru
Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram
vēstīt; ko velti tētiņu-valdnieku traucēt! Diezgan būs par bēgumu
paziņot djakam Smimovam vai djakam Jefimjevam. Ak tavu
ķecerību! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana
kalpu un nosūtīt Solovecā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču
ķecerība, igumena tētiņ?
I g u m e n s
Ķecerība, svētais tēvs, skaidra ķecerība.
CARA PALĀTAS
Divi galda pārziņi
Pirmais
Kur valdnieks?
Otrais
Viņš ir savā guļamtelpā,
Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.
Pirmais
Nu redzi, kādas sarunas viņš mīl:
Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.
Viņš zīlē tā kā jauna meitene.
Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?
Otrais
Lūk, tur viņš nāk. Vai netīk pavaicāt?
Kāds drūms! (Aiziet.)
Cars (ienāk)
Es sasniedzu visaugsto varu.
Jau sesto gadu valdu mierīgi,
Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —
Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam
Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz
Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,
Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs! .
Man burvji velti sola ilgas dienas