Ne valdība, ne dzīve mani priecē:
Es bēdas, debess sodu paredzu.
Man laimes nav. Es tautu cerēju
Ar slavu, labklājību mierināt,
Ar devību sev viņas mīlu gūt; —
Bet visas veltas pūles atmetu:
Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —
Tik nomirušos viņi mīlēt māk.
Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi satrauc
Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.
Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;
Un ļaudis brēca, mokās beigdamies,
Es viņiem maizes klētis atvēru,
Es zeltu saujām bēru, devu darbu —
Bet trakumā tie mani lādēja!
Un ugunsgrēki viņu mājas rija;
Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —
Bet mani ugunsgrēkos vainoja!
Tāds ļaužu sods: ej, meklē viņu milasl
Es savā dzimtā šķitu priekus rast
Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —
Kā vētra nāve līgavaini lauž …
Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles
Par meitas atraitnības vainīgo
Teic mani, mani — nelaimīgo tēvu! . ..
Kas vien tik mirst, es visu slepkava:
Es esot steidzinājis cara nāvi,
Pat savai māsai carei-mūķenei
Es esot indi devis .,. visu es!
Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar
Dot bēdās sirdij mieru pasaulē;
Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —
Jo, tīra būdama, tā nebēdā
Par ļaunumu, par tumšām melu runām;
Bet, tikko tajā vienīgs plankumiņš,
Viens vienīgs netīšām ir ieradies,
Tad — posts! kā niknā mērī dvēsele
Gan tvīkst, gan deg, un sirdī inde krājas,
Kā veseriem klaudz ausīs pārmetumi,
Viss riebj un īgnē, galva riņķī griežas,
Un asiņaini zēni rēgojas …
Un bēgtin bēgtu, bet nav kur … ak briesmas!
Ak vārgs, kam sirdsapziņa netīra!
KROGS PIE LEIŠU ROBEŽAS
Misaīls un Varlaams, vazaņķi mūku apģērbā;
Grigorij s Otrepjevs kā zemnieks; krodziniece
Krodziniece
Ar ko man jūs pamielot, godājamie tētiņi?
Varlaams