Uz karaliskām slepenpalātām.
S u i s k i s
Bet kas viņš ir; kur cēlies?
Puškins
Dievs to zin;
Tak zināms tas, ka viņš pie Višņevecka
Par kalpu bijis; grūtā slimībā
Viņš esot garīdzniekam atklājies;
Pēc pans šo noslēpumu izzinājis
Un viņu kopis, kājās pacēlis
Un līdzi aizvedis pie Zigismunda.
S u i s k i s
Ko runā ļaudis par to ņipro zēnu?
Puškins
Kā daudzina, viņš gudrs, laipns, veikls
Un visu mīlēts. Maskaviešu bēgļus
Viņš apbūris. Ar Romas priesteriem
Viņš pirmais draugs. Pats karalis tam vēlīgs,
Un dzird, ka solījies tam palīdzēt.
Nu, brāl, tas viss tāds mistru mistreklis,
Ka neviļus vai galva iesāk griezties,
Bez šaubām, tas tik būs kāds viltnieks vien,
Bet, jāatzīstas, briesmas nava mazas.
Vēsts svarīga! un, ja tā ļaudīs nāks,
Tad nikns negaiss joņiem sacelsies!
P u š k in s
Tāds negaiss, ka, dievs zin, vai Boriss pats
Spēs gudrā galvā kroni noturēt.
Bet tā tam vajag ar: viņš valda mūs
Kā Bargais cars (lai naktī nepieminam).
Kāds labums mums, ka klaju sodu nav,
Ka asiņainā vietā, ļaužu priekšā
Mēs Jēzum slavas dziesmas nedziedam,
Ka mūs uz sārta necepina vairs
Un cars ar savu nūju nerauš ogles?
Vai gan ir droša mūsu dzīvība!
Arvien mūs gaida cara dusmība,
Gan cietums, klosteris un važas, Sibīrija,
Gan bads vai cilpa kādā nomalē.
Kur mūsu lielās ciltis palika?
Kur kņazi Sieki, kņazi Šestunovi,
Kur Romanovi — mūsu cerība? —
Tie tālu trimdā mesti, nomocīti.
Nāks laiks, ir tev būs liktenis tāds pats.
Ko saki: mēs visapkārt apsēsti
No viltus pilniem vergiem kā no leišiem:
Visapkārt nodevēju ausis, mēles,
Visapkārt cara pirkti izlūki.
No katra kalpa esam atkarīgi,