Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts
Uz Ugļiču tur lietu izmeklēt
Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:
Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,
It visi liecināja vienādi;
Un pārnākot ar vienu pašu vārdu
Es spēju atklāt slēpto ļaundari.
Vorotinskis
Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?
Š u i s k i s
Viņš toreiz mani tiešām apstulboja
Ar savu bezkaunīgo mierību;
Kā taisns viņš man acīs lūkojās:
Viņš izprasīja katru sīkumu,
Un viņa priekšā viņam atkārtoju
Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.
Vorotinskis
Nav godīgi!
Bet ko man bija darīt?
Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars
Uz visu skatījās ar viņa acīm,
Uz visu klausījās ar viņa ausīm:
Un, kaut es caru spējis pierunāt,
To Boriss tūdaļ būtu atgriezis, —
Un mani aizdzītu kur pasauls galā
Un — savā laikā — klusu nožņaugtu,
Kā manu tēva brāli cietumā.
Es nelielos, bet vajadzībā tiešām
Pat visubargā soda nebīstos;
Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne
Un velti slazdā līst es neiešu.
Vorotinskis
Ak, briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa
Gan tiešām tagad moca slepkavu:
Kas cits kā nevainīgā bērna asins
Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.
Š u i s k i s
Gan sēdīsies; tik bailīgs Boriss nav!
Kāds gods gan mums un visai Krievijai!
Šis tatārs, vakar vergs, Maļutam znots,
Znots bendem, savā sirdī bende pats,
Nu paņems Monomaha scepteri…
Vorotinskis
Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.
Šuiskis
Jā, liekas gan.
Vorotinskis
Lūk, Suiskis, Vorotinskis . . .
Tas viegli sakāms … abi dzimti kņazi!