Skat — Jura dienu iedomāja atcelt.
Mēs kungi savās muižās neesam,
Ne sliņķi nedrīkst padzīt! Negribot
Viņš jābaro! Nav brīv tev strādnieku
No citiem atvilkt! Tūliņ — kalpu tiesā!
Nu, vai tad dzirdēts kaut pie Jāņa Bargā
Tāds posts? Un kāds tur vieglums zemniekiem?
Ej prasi. Lai tik jaunais viltus cars
Tiem sola atdot seno Jura dienu,
Viss juku jukām ies.
Suiskis
Tev taisnība.
Bet zini ko? Par visām šādām lietām
Mēs klusēsim vēl kādu laiku.
Puškins
Protams,
Tas noslēpums. Tu esi prātīgs vīrs;
Vienmēr es gatavs parunāt ar tevi,
Un, ja kaut kas man dara nemieru,
Es nenociešos tevīm nesacījis;
Turklāt tavs medus, saldais alutiņš
Man šodien pārāk mēli atraisījis …
Sveiks paliec, kņaz.
Suiskis
Sveiks, brāl, uz redzēšanos.
(Pavada P u š k i n u.)
CARA PALĀTAS
Cara dēls zīmē ģeogrāfisko karti. Cariene Ksenija, carienes
aukle
Ksenija (skūpsta ģīmetni)
Mans mīļais izredzētais, daiļais karaļa dēls, netiki tu ne man,
ne savai līgaviņai, bet tumšam kapa slogam svešā nomalē. Ne-
kad neapmierināšos, mūžīgi raudāšu pēc tevis.
Aukle
I, ko nu, cariene! Vai meitiņa raud, vai rasa rit. Uzlēks saulīte,
nožūs rasa. Būs tev cits brūtgāns — i daiļš, i mīlīgs. Tu viņu
iemīlēsi, mūsu mīļo, dārgo bērniņ, aizmirsīsi savu karaļdēlu.
Ksenija
Nē, māmuliņ, es viņam i mirušam būšu uzticīga.
(Ienāk Boriss.)
Boriss
Ko, Ksenija? Ko, mana mīļā meitiņ?
Vēl vainagā kā sēra atraitne!
Un raudi vēl par viņu, aizgājušo.
Man, mīļo bērniņ, liktens nebij lēmis
Būt jūsu abu laimes nesējam.
Es laikam sadusmoju debesis,
Es neiespēju tevi aplaimot;
Tu bezvainīgā! Kādēļ gan tev jācieš?