Cars
Klau, kņaz Vasilij,
Kad zināt dabūju, ka cara dēlu …
Ka cara dēls nez kā ir galu ņēmis,
Tu tiki sūtīts lietu izmeklēt, —
Nu tevi apzvēru pie svētā krusta,
Pēc sirdsapziņas teic man taisnību:
Vai tiešām bērna līķī pazini?
Vai viņš tik nebij pārmainīts? — Nu runā!
Suiskis
Es zvēru tev …
Cars
Nē, Suiski, nezvēri,
Bet saki: tas bij Dmitrijs?
Suiskis
Tas bij viņš.
Cars
Kņaz, apdomā. Es žēlastību solu,
Par seniem meliem sodīt negribu,
Bet, ja tu arī šoreiz mani vil,
Es zvēru tev pie sava dēla galvas —
Tad tevi aizsniegs briesmīgs moku sods,
Tāds sods, ka briesmupilnais Jānis pats
No šausmām savā kapā nodrebēs.
Suiskis
Ne soda, — tavas nelaipnības baidos!
Kā drīkstu tavā priekšā izlikties?
Un vai es varēju tik akli vilties?
Kā cara dēlu man gan nepazīt?
Trīs dienas viņa līķi apmeklēju,
Un visa Ugļiča bij līdz ar mani,
Ap viņu gulēja vēl trīspadsmit
To cilvēku, ko ļaudis saplosīja.
Jau trūdums viņos stipri bija manāms,
Bet skaidrin skaidrs bija bērna vaigs.
Tik svaigs un mierīgs it kā gulētājam;
Vēl dziļais griezums nebij aizretējis,
Un sejā nebij mainījies ne vaibsts.
Nē, car, tur nav ko šaubīties, ka Dmitrijs
Guļ tagad kapā.
Cars (mierīgi)
Diezgan, vari iet!
(Suiskis aiziet.)
Ā, grūti! … Kaut jel elpu atgūtu!
Es jutu: brāzās asinis it visas
Man vaigā un tad smagi atkritās . ..
Nu noģiedu, kāpēc jau ilgus gadus
Vienmēr man sapnī rādās nokauts bērns!
Bet kas viņš ir — mans baigais pretinieks?