Tā tiešām, tētiņ car, tie esam mēs,
Daudz vajātie, tev uzticamie kalpi.
Mēs bēgam, padzīti no Maskavas,
Pie tevis, car, un esam gatavi
Par tevi galvu nolikt, mūsu miesas
Lai tevim ir par kāpieniem uz troni.
Viltvārdis
Tik dušu, nevainīgie cietēji,
Lai tikai tieku savā Maskavā,
Gan Boriss mums par visu atmaksās.
Kas tu?
Karela
Es kazaks, atsūtīts no Donas,
No brīviem pulkiem, drošiem atamaniem,
No augšzemes un lejas kazakiem,
Lai redzu tavas dzidrās cara acis
Un klanos tevim mūsu ļaužu vietā!
Viltvārdis
Es Donu pazīstu, es nešaubījos,
Ka manos pulkos mirdzēs bunčuki.
Mēs pateicamies saviem Donas pulkiem.
Mēs zinām labi, tagad kazaki
Tiek netaisnīgi vajāti un spiesti;
Bet augstais dievs lai tikai palīdz mums
Sēst tēva tronī, tad mēs žēlosim
Pa senam paradumam brīvo Donu.
Dzejnieks (tuvojas, dziļi klanīdamies un Grišku aiz
svārka stūra ķerdams)
Visaugstais princi, visužēlīgs karal!
Viltvārdis
Ko gribi?
Dzejnieks (padod papīru)
Pieņemiet jel žēlīgi
Šo manu pūļu nabadzīgo augli.
Viltvārdis
Ko redzu? Tās jau latīniskas dzejas?
Lai simtreiz sumināta derība
Starp zobenu un liru: vieni lauri
Ap abiem vijas. Dzimis ziemeļos,
Es tomēr protu Romas mūzas balsi
Un mīlu ziedus, plūktus Parnasā.
Es ticu nākotnei, ko dzejnieks junda.
Nē, ne par velti viņa liesmu krūtīs
Deg cēlas jūsmas: svētīts ir tas darbs,
Ko dzejnieks ir jau iepriekš daudzinājis!
Nāc tuvāk, draugs. Šo balvu ņem
Par piemiņu! (Dod viņam gredzenu.)
Kad piepildīsies reiz
Mans laimes nolēmums, kad senču kroni