(Viesi sāk izklīst, istabas paliek tukšākas.)
M ņ i š e k s
Mums, večiem, nav tie laiki vairs, lai dietu,
Mūs nevilina jaukā mūzika,
Mēs skaistu rociņu vairs neskūpstām …
Ak, man vēl prātā senās nerātnības!
Nav vairs tie laiki, nē, ne tie, kas senāk:
I jaunie ļaudis nav tik droši vairs,
Un skaistules nav arī vairs tik jautras;
Draugs, atzīsties: viss ticis skumīgāks.
Lai viņi paliek, ejam, biedri, mēs
Un liekam atrakt vecā ungārvīna
Sen zāles apzēlušo pudeli,
Un sūksim abi kādā nomalē
No medusbiezās, smaržu pilnās strāvas,
Pastarpām spriezdami par šo un to.
Nāc, iesim, brāli!
Višņeveckis
Iesim arī, draugs.
NAKTS. DĀRZS. STRŪKLAKA
Viltvārdis (ienāk)
Te strūklaka; šurp viņa teicās atnākt.
Es gan no dabas bailīgs neesmu
Un nāvei tuvu acīs lūkojos •—
Un dvēsle netrīsēja nāves priekšā.
Man mūža nebrīvība draudēja,
Man pakaļ dzinās — tomēr neapmulsu,
Ar bezkaunību gūstam izrāvos.
Bet kas man tagad krūtīs elpu žņaudz?
Ko nozīmē šīs nevaramās trīsas?
Vai mani kaislas gaidas drebina?
Nē, tās ir bailes. Cauru dienu jau
Es gaidīju šo slēpu tikšanos
Un visu pārdomāju, ko lai teikšu,
Kā viņas lepno prātu kārdināšu,
Par krievu cari viņu nosaukdams.
Bet brīdis klāt — nekā es neatminu
Un iemācīto runu nerodu;
Man mīla visus prātus samulsina . ..
Bet kas tur mirdzēja… klau, kas tur čaukst..
Nē, tā tik mēness gaisma mānītāja,
Un tikai vējiņš lapās šalc.
Marina (ienāk)
Carevič!
Viltvārdis
Tā viņa! … Visas asinis man stingst.
M a r i na
Vai, Dmitrij, jūs?
Viltvārdis