Ja mani mīli…
Marina
Kaunies, neaizmirsti
Jel sava augstā, svētā uzdevuma:
Tas tev par visu dārgāks jātura
Par visiem priekiem, visām dzīves baudām,
Nekam tu nedrīksti to līdzināt.
Ne kaislam, bezprātīgam jauneklim,
Ko valgos sagūstījis daiļums mans,
Jel zini: svinīgi šo roku dodu
Tik krievu carakrēsla mantiniekam,
Tik cara dēlam, liktens izglābtam.
Viltvārdis
Ak nemoki jel mani, Marina,
Un neteic man, ka manu augsto godu,
Ne mani mīli! tev pat jausmas nav,
Cik sāpīgi tas sirdi ievaino.
Un ja nu … kāda baiga šaubīšanās —
Ja aklais liktenis, teic, būtu lēmis
Ne caru tronī piedzimt man, ja būtu
Es cits un nevis Dmitrijs, cara dēls,
Ko visa pasaule sen aizmirsusi;
Vai tad … vai tad tu mani mīlētu?
Marina
Tu Dmitrijs esi, nevari būt cits;
Es cita mīlēt nespēju.
Viltvārdis
Nē, diezgan.1
Man netīk sacensties ar mironi
Ap mīļāko, kas viņam nolemta, —
Būs diezgan liekuļots! Es teikšu visu!
Tad zini — sen tavs Dmitrijs nomiris,
Guļ dzestrā zemē — viņš vairs necelsies.
Bet vai tu gribi zināt, kas es esmu?
Nu uzklausies: es esmu nabags mūks!
Man mūka svārks un dzīve apriebās,
Un klosterī es klusi apdomāju
Šo soli pārdrošo, man gribējās,
Lai brīnās pasaule, — un tad es bēgu
No celles ukrainiešu brīvos pulkos.
Tur visās kara mākslās mācījos;
Tad nācu šurpu — teicos Dmitrijs esam —
Un apmānīju nesajēgas poļus.
Ko teiksi, augstprātīgā Marina?
Vai tu ar manu atzīšanos mierā?
Kāpēc tu klusu ciet?
Manna
Ak kauns! ak bēdāsi
Viltvārdis (klusu)