Es savu grūtām pūlēm celto laimi
Varbūt uz visu mūžu postīju.
Ko, nelga, padarīju es? (Skali.) Nu redzu:
Tu kaunies necariskas mīlestības;
Bet saki savu izšķirošo vārdu,
Mans liktenis nu tavās rokās stāv;
Es gaidu, spried. (Nometas cejos.)
Marina
Jel celies, viltvārdi!
Varbūt tu domā, ceļos mezdamies,
Kā vājai, lētticīgai meitenei
Man goda kāro sirdi mīkstināt?
Tu pārskatījies, draugs, pie savām kājām
Es bruņniekus un grāfus redzēju,
Bet viņus visus dzestri atraidīju
Ne tādēļ, lai ar izbēgušo mūku …
Viltvārdis (plece)as)
Nē, nenicini jauno viltvārdi;
Varbūt viņš sevī glabā tikumus,
Kas cienīgi pat troņa Maskavā,
Ne tikai poļu panes dārgās rokas …
Marina
Vien cilpas cienīgi, tu nekaunīgais!
Viltvārdis
Es vainīgs; lepna prāta apstulbots,
Gan cariem meloju, gan pašam dievam
Es vīlu pasauli. Ne tev, Marina,
Man sodu spriest; un tavā priekšā
Es taisns; es tevi nevarēju vilt.
Tu biji man it viss un vienīgs svētums,
Es tev gan nedrīkstēju liekuļot.
Tik mīlestība, akla greizsirdība,
Tik mīlestība mani piespieda
Tev visu teikt.
Marina
Ko lielies, bezprātīgais!
Nu kas tad lika tevim atzīties?
Un ja reiz tu, bezdzimtas klaidoni,
Tu divas tautas apmāt iespēji,
Tad tevim arī vajag būt vismaz
Šā sava panākuma cienīgam
Un savu drošo viltu noglabāt
Kā dziļu, ciešu mūža noslēpumu.
Vai varu, saki, tev es atdoties
Un, savu cilti, godu aizmirsdama,
Ar tavu laimi saistīt savējo,
Kad tu jau pats ar tādu vientiesību
Tik lēti savu kaunu izteici?
Aiz mīlas viņš ir šoreiz izpļāpājies!