Es viņiem iegansts vien, ko karu celt;
Tas vien tiem vajadzīgs, un tici man,
Gan tevi apklusinās, dumpiniece.
Ardievu!
Marina
Paliec, cara dēls! Nu beidzot
Es dzirdu vīra, nevis zēna runu.
Tā tevi manā priekšā atvaino.
Es tavas trakās ceras aizmirstu
Un redzu atkal Dmitriju. Bet klausies:
Jau laiks! Nu celies, nekavējies ilgāk,
Ved ātrāk pulkus savā Maskavā,
Ņem Kremli, sēdies krievu cara krēslā —
Tad sūti šurp pēc manis preciniekus;
Bet — dievs to dzird — kamēr vēl tava kāja
Nav stājusies uz troņa kāpieniem,
Kamēr vēl Godunovs nav tevis gāzts,
Es mīlestības runās neklausīšos.
(Aiziet.)
Viltvārdis
Nē! vieglāk man pret Godunovu karot
Vai viltū mēroties ar jezuītu,
Bet ne ar sievietēm. Rauj viņas velns!
Tās mulsina, tās vijas, lokās, lien
Un slīd no rokām, biedē, šņāc un dzeļ —
Ak čūska! … ne par velti trīsēju.
Tik tikko mani neiegrūda postā.
Bet nospriests: rītu pulkiem jāiziet.
LEIŠU ROBEŽA
(1604. gada 16. oktobrī)
Kņazs Kurbskis un Viltvārdis, abi jāšusļ pulki tuvojas robežai
Kurbskis (pirmais piejājis)
Lūk, te, lūk, — krievu robeža, lūk, te!
Tu Krievzeme, tu tēvija! es tavs!
Es svešas zemes pīšļus nokratu
No kājām nicīgi; es kāri dzeru
Šo jauno gaisu; tas mans dzimtais gaiss!
Mans tētiņ! tagad tava dvēsle rims.
Un tavi kauli kapā līksmosies!
Nu atkal mūsu dzimtas zobens mirdz,
Šis slavas zobens — kazaniešu posts,
Šis labais zobens — krievu caru kalps!
Viņš tagad līgos kara asins dzīrēs
Par savu cerību, par valdnieku …
Dmitrijs (jāj klusi, nodurtu galvu)
Cik laimīgs viņš! kā viņa skaidrā sirds
No prieka un no slavas pacilāta!
Mans varon, kā es tevi apskaužu!
Tu Kurbsku dzimums, svešā zemē audzis,