Pa vecam ieradumam kara gaitās;
Kas klosteros pie dievkalpības pieder,
Tos atšķir visus nost. Gan senos gados,
Kad tēvuzemei briesmas draudēja,
Ir mūki paši gāja kautiņā;
Bet tagad viņus traucēt negribam,
Lai viņi klusi dievu lūdz par mums. —
Tā pavēl cars un visi bajāri.
Mums jāizšķir nu svarīgs jautājums:
Jūs dzirdējāt, ka viltnieks nekaunīgais
Visapkārt melu baumas izplatījis
Un viņa izsūtītās grāmatas
Ir izsējušas nemieru un šaubas.
Uz ielām dzirdams dumpīgs kurnējums,
Jau prāti verd — tos vajagot nu dzesēti
Es nāves sodus labprāt atturētu,
Bet kā? To tagad gribam pārrunāt.
Teic, svēto tēv, tu pirmais savas domas.
Patriarhs
Lai slavēts ir visaugstais, kas tev sirdi
Ir licis pacietībai piemājot
Un mīlestības garam, lielais car;
Tu grēcinieka postu negribi,
Tu lēni gaidi, kamēr pāries maldi,
Un maldi pāries, patiesības saule
Pār visiem mirdzēs.
Es, tavs dieva kalps,
Ne gudrs spriedējs pasaulīgās lietās,
Tev šoreiz drīkstu izteikt savas domas:
Tas velna dzimums, nelietīgais mūks,
Par Dmitriju ir pratis izslavēties;
Viņš cara vārdā bezkaunīgi tērpies
Kā zagtā, svētā altārapģērbā:
Bet, lai tik saplēš svārkus, — un viņš pats
Būs kaunā gāzies savā kailumā.
Pats dievs uz to mums sūta līdzekli:
Būs tagad kādi seši gadi, car.
Tai pašā gadā, kad visaugstais dievs
Tev deva svētību uz cara godu —
Pie manis reizi pavakarē nonāk
Kāds labi pasirms vecis, vienkāršs gans,
Un brīnumnoslēpumu viņš man bilda:
«Vēl jaunos gados,» tā viņš stāstīja,
«Es kjuvu akls un līdz vecumam
Ne nakts, ne dienas es vairs nezināju.
Gan velti zāļojos daždažādi,
Gan burvjiem liku acis apvārdot,
Es velti izstaigājos lūgdamies
Pa svētnīcām, pie lieliem brīnumdariem;