Ar ūdeni iz svētiem avotiem —
Dievs nebij vēlējis man izdziedēties.
Tā beigās pazaudēju cerību
Un apradu ar tumsu, un pat sapņos
Nekas man redzams nerādījās vairs,
Bet tikai skaņas vien vēl dzirdēju.
Reiz dzirdu dziļā miegā — bērna balss
Man saka: «Celies, tētiņ, celies augšā,
Ej Ugļičmiestā, svētā dieva namā,
Pie mana kapa dievu pielūdzies,
Dievs žēlsirdīgs — un es tev piedošu.» —
«Bet kas tu tāds?» es prasu bērna balsi.
«Es Dmitrijs, cara dēls. Dievs, debess kungs,
Ir mani ieskaitījis eņģeļos,
Un tagad esmu es liels brīnumdaris.
Ej, vecīt!» Pamodies es nodomāju:
Kas zin, varbūt patiešām debesstēvs —
Kaut vēlu — atdod manu redzes spēju.
Būs jāiet. — Un es gāju tālo ceļu.
Un nonācu es Ugļičā un eimu
Uz dieva namu lūgsnas klausīties,
Un, pacilātā sirdi iekārsies,
Tik saldi raudu, it kā neredzība
Iz acīm lītu līdz ar asarām.
Kad ļaudis sāka iziet, saku zēnam,
Kurš mani vadīja: nāc, Jānīt, iesim
Pie kapa, kurā mazais Dmitrijs dus.
Zēns mani noveda, — un, tikko beidzu
Tur svētus dieva vārdus noskaitīt,
Man acis atdarījās; un es redzu:
Visapkārt gaišs, tur mazdēls stāv, tur kaps.»
Lūk, car, ko vecis manim pavēstīja.
(Visi apmulsuši. Kamēr patriarhs runā, Boriss vairākas reizes slauka vaigu,
ar lakatu.)
Es toreiz ļaudis turpu sūtīju,
Kas visu izzinātu, un patiesi —
Daudz gaudeno, tāpat kā sirmgalvis,
Pie cara dēla kapa izdziedēti.
Lūk, tāds mans padoms: pārvest svētos kaulus
Uz Kremli, Ercenģeļa dievnamā;
Tad visi ļaudis skaidri noredzēs,
Ka bezdievīgais blēdis melojis,
Un velna vara gaisīs it kā dūmi.
(Klusums.)
Kņazs Suiskis
Kas zina, svētais tēvs, tā kunga ceļus?
Ne man par viņiem spriest. Dievs augstākais
Var bērna atliekām dot netrūdlbu
Un spēku darīt lielus brīnumus.