Cars
Jūs visi ejiet — lai pie manis paliek
Tik Fjodors.
(Visi aiziet.)
Mirstu, apskauj mani, dēls!
Ardievu, mīļais dēls: tu tūliņ būsi cars …
Un sāksi valdību … ak dievs, mans dievs!
Es tavā priekšā stājos — laika nav
Vairs dvēsli šķīstīt grēku sūdzībā!
Bet jūtu, mīļais dēls, tu man vēl dārgāks
Par dvēsles glābšanu… lai paliek tā!
Es dzimis pavalstnieks, man pienāktos
I mirt kā pavalstniekam tumsībā;
Bet es sev cara varu guvu. Kā?
Jel nejautā. Lai paliek; tikai zini:
Tu esi nevainīgs; tu sāksi valdīt
Pēc likumīgas tiesas; dieva priekšā
Es viens par visu gribu atbildēt.
Mans mīļais dēls, ak neapmānies lieki
Un labprātīgi acis neaizver.
Tu varu uzņem auku pilnos laikos:
Šis brīnumainais viltvārdis ir bīstams —
Ar drausmu vārdu viņš ir bruņojies …
Es, ilgus gadus valdīt mācījies,
Vēl spēju nospiest jucekļus un dumpi;
Tie manā priekšā bailēs drebēja;
Tad nodevība balsi nepacēla.
Bet tu vēl jauns un nepārbaudīts valdnieks,
Kā spēsi valdīt tādā negaisā,
Kā dumpi slāpēt, nodevējus tvert?
Bet dievs ir liels! Viņš jaunos gudrus dara
Un spēku vājiem dāvā … Klausies, dēls:
Vispirms sev padomnieku izmeklē —
Jo uzticamu vīru spēka gados,
Ko tauta mīlē, kas starp bajāriem
Stāv cieņā augstas cilts vai slavas dēļ, —
Kaut kņazu Šuiski. Karaspēkam tagad
Trūkst veikla vadoņa; lūk, Basmanovs, —
Un bajāri lai kurn — tu paliec ciets.
Es tevi ņēmu līdzi domes sēdēs
No mazām dienām, valstsdarbu tu proti:
Lai gaitas tek pa vecam. Ieradums —
Ir valstu dvēsele. Es biju spiests
Uz laiku sodus, trimdas atjaunot, —
Tu vari atmest to; tad tevi slavēs,
Kā caru Fjodoru reiz slavēja,
Kad viņš uz Bargā cara krēsla sēdās.
Ar laiku savelc atkal pamazām
Jo cieši rokās valdīšanas grožus.