Kā jūra viļņodamās līgoja?
Nu tā jau guļ tik mēma, miera pilna:
Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,
Nedaudzi vārdi atsniedzas līdz miņai,
Un cits ir viss uz mūžiem izgaisis …
Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —
Vēl vienu vēstījienu, pēdējo — (raksta).
G r i g o r i j s (pamostas)
Tas pats vien sapnis! brīnums! trešu reizi!
Sasodīts sapnis! … Lūk, un sirmgalvis
Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —
Viņš nakti nav ne acu aizlicis.
Cik mīļš man viņa klusais, cēlais skats,
Kad, domām nogremdējies pagātnē,
Viņš notikumus apraksta; dažreiz
Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:
Vai gan par Ordas tumšo verdzību?
Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?
Par auku pilno Novgorodas veči?
Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!
Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs
Nav viņa slēptās domas lasāmas.
Tas pats vien skats, tik kluss un goda pilns .
Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,
Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos
Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,
Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.
P i m e n s
Vai pamodies?
Dod, godājamais tēvs,
Man savu svētību!
P i m e n s
Lai žēlīgs dievs
Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.
G r i g o r i j s
Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,
Bet manu dusu velna murgi trauca,
Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:
Man sapnī izlikās, it kā es kāptu
Pa kāpnēm tornī; tur no augstuma
Man šķita Maskava kā skudru pūznis;
Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās
Un rādīja uz mani ņirgādamies.
Man metās kauns un bailes uzmācās —
Un, lejup gāžoties, es pamodos …
Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.
Vai nava brīnums?
Jaunās asinis
Tev kaisli deg; veic sevi, gavējot