Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,
Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,
Uz dusu ejot, garo lūgšanu, —
Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs'.
Tad rādās man gan trokšņu pilnas dzīres,
Gan kara nometne, gan karstas kaujas,
Sie prieki neprātīgā jaunībā!
G r i g o r i j s
Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!
Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,
Tu, Šuiskim vadot, leišus atsili,
Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!
Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem
Pa klosteriem vien maldos, nabags mūks!
Kādēļ man arī kaujās nelīksmot
Un nedzert dzīres cara galda galā?
Uz vecām dienām es gan paspētu,
Kā tu, no pasaulīgā trokšņa aiziet,
Dot mūku svēto mūža solījumu
Un klusā vientulībā ieslēgties.
Pimens
Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli
Par agri atstājis, ka dievs tev devis
Maz kārdinājumu. Ak tici, dēls:
Iz tāles vilina mūs slava, greznums
Un sievu mīlestība viltīgā.
Es iigi dzīvoju, daudz baudu jutu,
Bet laimi zinu vien kopš viņa brīža,
Kad klosterī dievs mani noveda.
Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:
Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.
Kas spēj tiem pretī stāt? Neviens. Un tomēr
Nereti kronis viņiem tika smags,
Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.
Cars Jānis centās mieru atrast pūlēs,
Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.
Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,
Par jaunu mūku namu veidoja:
Tur miesas sargi tafjās, villas kreklos
Par pazemīgiem mūkiem rādījās,
Un niknais cars par lēnu igumenu.
Es redzēju šai pašā istabā
(Še toreiz cietējs Kirils piemita —
Svēts, taisnīgs vīrs. Ir man bij tobrīd dievs
Jau lēmis atzīt zemes niecību) —
Es redzēju še caru, piekusušu
No dusmu domām un no asins sodiem.
Tik rāms un domīgs bija niknais cars!
Mēs apkārt nekustoši stāvējām,