Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:
«Jūs, mani tēvi, drīz tā diena nāks —
Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;
Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!
Jūs visi — klausiet, ko še svēti solu:
Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,
Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,
Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs.»
Tā bilda toreiz lielais valdinieks,
Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,
Viņš raudāja. Un mēs ar asarām
No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt
Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —
Un viņa dēls, kņazs Fjodors? Tronī sēžot,
Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.
Un savas greznās cara palātas
Viņš pārvērta par mūku istabu.
Tur netraucēja svēto dvēseli
Nekādas grūtas valdīšanas raizes.
Dievs iemīlēja cara zemību,
Tam valdot, Krievu zeme līksmojās
Un saldu mieru baudīja, un galā —
Kad nāca viņa laiks — tad notikās
Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās,
Vien caram redzams, mirdzin skaidrs vīrs;
Un cars ar viņu sāka sarunu
Un sauca to par lielo patriarhu …
Un visi apkārt bija baismas pilni,
Jo debess zīmi noģida ikkurš
Vēl tādēļ vairāk, ka pats patriarhs
Pie cara gultas toreiz nestāvēja.
Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,
Tad telpas svētām smaržām pildījās
Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —
Nekad vairs tāda cara neredzēt,
Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!
Mēs dieva priekšā grūti noziegušies:
Jo cara slepkavu sev iecēlām
Par valdinieku.
Godājamais tētiņ,
Jau sen es tevim vaicāt vēlējos
Par cara dēla nāvi: tanī brīdī
Tu bijis Ugļičā.
Pimens
Ak, atceros!
Dievs lika manim redzēt grēka darbu.
Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts
Nez kādu svētu gaitu izpildīt.
Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu