Nē, ne jau melni kraukļi plēš
Aiz Volgas satrunušu maitu,
Bars ļaundaru, ko diena baida,
Ap ugunskuru tumsā sēž.
Cik dažāds sejs un apģērbs tiem,
Cik valodu tur kopā jaucas!
No būdām, cellēm, cietumiem
Surp viņus mantkārīgums saucis.
Viens mērķis apvienojis tos 1 —
Bez likuma, bez varas dzīvot;
Un šajos ļaudīs drūmajos
Var Donas bēglis justies brīvi.
Ir viņu pulkā ebrejs līks
Un stepju jātnieks mežonīgs,
Tur zvilnē baškīrs melnesīgais
Un rudais soms, un čigāns dīkais,
Kam vienmēr citur vakars tumst.
Vien meli, briesmas, netikums
$o šaušalīgo saimi vieno
Un viņu vidū vietu rod,
Kas pazīst ļaunumu ikvienu,
Kas vienaldzīgi slepkavot
Gan atraitnes, gan bērnus prot,
Kas smej par veciem un par vājiem,
Kas nesaudzē un nepiedod,
Kam noziegums to prieku dod,
Ko satikšanās mīlētājiem.
Viss noklusis, vien mēness grīns
No tumšiem padebešiem ceļas,
Un kausā putojošais vīns
No rokas rokā naski ceļo.
Jau daži laižas garšļaukus
Uz lietū piemirkušiem ciņiem,
Un neģēlīgi sapņi viņiem
Ap noziedzīgām galvām zuz.
Bet citi skatās uguntiņā,
Kas spožas dzirkstis tumsā sēj,
Un, klusu sēdēdami, klausās,
Kā viņiem jaunais atnācējs
Par sevi iesāk stāstīt gausi.
«Jā, divi brāļi bijām mēs,
Kopš agrām bērnu dienām bāri
Un augām svešās pajumtēs,
Mums bieži tika darīts pāri,
Mēs nezinājām, kas ir glāsts,
Mūs pazemoja, bāra, sita,
Un drīz vien krūtīs pamodās
Ļauns naids un skaudība pret citiem.
Mums nepiederēja nekas —