Vien rūpes, bēdas, ciešanas.
Un apnika mums dzīve grūtā,
Mēs nolēmām, ka jāskatās,
Kur atrast izeju no tās.
Sev biedros dunci aicinājām
Un tumšus rudens vakarus,
Kas prieks, kas bēdas — nedomājām
Un sirdsapziņai likām klust.
Ak, dienas bezbēdīgi zaļās,
Kas toreiz nekaitēja mums,
Bez strīdiem tika divās daļās
Arvienu dalīts laupījums.
Tik tikko melnā debess klajā
Pār zemi cēlās mēness spožs,
Uz mežu tumsā tinušos
Mēs gājām darbā bīstamajā.
Un, paslēpušies pazarēs,
Uz ceļu glūnējām — kad garām
Ies žīds vai pops, kam uzbrukt varam, —
Viss mūsu! visu ņēmām mēs.
Kad ziemas naktīs traukt kā vējiem
Ar trijjūgu mums iegribējās,
Mēs dziedot sēdām kamanās,
Un aizdrāzās kā bulta tās.
Kas nebijās krist mūsu rokās?
Lūk, sveces mirgo krogus logā —
Kas mums kaut ko var liegt vai ļaut? —
Līdz galam durvis vaļā veram,
Viss mums par brīvu — ēdam, dzeram
Un skaistas meičas steidzam skaut.
Bet drīz vien priekiem nāca gals,
Mēs ilgi nepaguvām dzīrot,
Bij vēlējuši varasvīri
Mūs sagūstīt un važās kalt,
Un cietumā uz mūžu mest.
Par brāli vecāks labu tiesu
Un krietni stiprāks biju es,
Viņš cietumā aiz sienām biezām
Drīz sasirga no nebrīves.
Gandrīz nemaz vairs neelpodams
Un izmisumam vaļu dodams,
Pie mana pleca piespiedies,
Viņš mirdams klusu murmināja:
«Es smoku nost. Te gaiss tik biezs.
Dzert! Dodiet dzert!» Es velti gāju
Un nesu padzert slimniekam,
Jo trakās slāpes nepārstāja
Un pieri sviedru straumes klāja.
No karsoņa un mokām tam