Viņš nepazina, kas es tāds,
Un, drudža murgu purināts,
Man skatīdamies tieši vaigā,
Viņš sacīja: «Kur slēpies tu,
Aiz kādām nezināmām tālēm?
Vai tīšu prātu mani brālis
Te pametis, lai nomirstu?
Vai mani neaizvīla projām
Viņš reiz no dzīves godīgas?
Un vai viņš mani neskoloja,
Kā krūtīs triecams duncis ass?
Nu viens es smoku tumsā baigā,
Bet viņš pa laukiem brīvi staigā,
Ar dūri droši rīkojas
Un, jautri pavadīdams laiku,
Par brāli nedomā nemaz …»
Pa brīžam drūmas atmiņas
Tam sirdsapziņu mocīt nāca;
Uz rēgiem, kuri virsū mācās,
Viņš vērās, baiļu stindzināts.
Arvienu biežāk vecis kāds,
Ko kādreiz nožmieguši bijām,
Tam rādījās šeit cietumā.
Un slimnieks, acis aiztaisījis,
Par veci mani lūdza tā:
«Vai diezgan asiņu nav lijis?
Par viņu apžēlojies, brāl!
Man sirdi plosa vārgie vaidi,
Ļauj viņam iet — viņš mums nav kaitīgs,
Vai neredzi, cik vecais bāls?
Par viņu neņirgājies labāk,
Varbūt no dieva mūsu labā
Viņš žēlastību izlūgsies! . ..»
Es brālī vēros iztrūcies,
Nekādi nebij man pa spēkam
No viņa padzīt drausmos rēgus.
Te likās tam, ka šovakar
Ap viņu dejo miroņbars,
Te ķērāji tam bij uz pēdām,
Viņš, baiļu pārņemts, trūkās sēdus,
Tam acīs dega traka spīts
Un mati pēkšņi stāvus slija,
Es jutu — viņš kā lapa trīc,
Te atkal slimnieks ieraudzīja
Sev apkārt stāvam ziņkārīgos,
It kā šeit soda vieta būtu,
Kur viņam cirtīs galvu nost.
Bez samaņas uz manām krūtīm
Tad slīga murgu mocītais.