Nevienu mirkli dienās tais
Es acis aizvērt nepaguvu.
Bet spēka daudz ir jaunībai,
Un brāli nāve neuzveica,
Bij beidzot jāatkāpjas tai,
Un šaušalīgie murgi beidzās.
Bet, pārlaiduši likstas šās,
Mēs sākām alkt pēc vecās dzīves,
Pēc meža biezokņiem, pēc brīves,
Pēc pļavu zāles smaržīgās.
Mums riebās tumsa nežēlīgā
Un gaisma, kas caur restēm spīgo,
Un sargu balsis ķērcošās,
Un putna spārnu klusā švīka.
Tad gadījās šāds uzdevums —
Vākt ziedojumus lika mums,
Un, važas vilkdami pa ielām,
Mēs nolēmām, ka brīdis rasts,
Kad piepildīt var sapni lielo.
Netālu bija upes krasts,
Un pēkšņi mēs no stāvās kraujas —
Plunkš! Pāri dzelmei peldam strauji,
Kaut važas abus kopā sien,
Mēs viļņos kuļamies ar kājām
Un redzam — sala tālu nav,
Drīz klāt pie tās mēs būsim jau.
Mēs steidzamies. Aiz mums bez stājas
Skan klaigas: «Ķeriet, ķeriet tos!»
Mums divi sargi pakaļ jož.
Bet mēs, uz salas izkāpuši,
Ar radzēm sitam važas pušu
Un raujam slapjās drēbes nost,
Un skatāmies pavisam klusi,
Kā sargi peld uz mūsu pusi,
Lai notvertu mūs, pārdrošos.
Mēs gaidām. Drīzi tālāk peldēt
Vairs nespēj viens. Viņš rīstās velti
Un noiet dibenā, ka prieks.
Tak otrs dzelmei pāri tiek,
Ar ieroci viņš tupu rāpu
Pa braslu brien, kaut kliedzu es,
Lai vācas prom no šejienes,
Tad divi akmeņi to trāpa,
Sāk asins šaltis viļņos līt.
Viņš slīkst. Mēs ūdeni tūlīt.
Mums pakaļ dzīties sargi bijās, —
Kad krastā nonākuši bijām,
Mes meža pazudam. Diemžel
Bij tieši tobrīd rudens vēls,