No jauna krita karsonī.
To atkal ļauni murgi māca.
Viņš nerunāja dienas trīs
Un snaudā neaizvēra acis,
Bet ceturtajā kaut ko sacīt
Viņš, raižu pārņemts, centās vēl
Un mani satvēra aiz rokas,
Jau pauda viņa skatiens žēls
Par neizmērojamām mokām,
Tad jutu — rokai spēki zūd, —
Viņš aizmiga uz manas krūts.
Pie aukstām miesām naktis trijās
Es nomodā vēl pavadīju, —
Gan cerēju pats nezin ko,
Gan rūgti apraudāju to,
Tad, sapratis, ka līdzēt nevar,
Es lūdzu, lai to pieņem dievs,
Un, līķi aprakt pasteidzies,
Prom agrākajās gaitās devos
Viens pats … Un tomēr vairs nekad
Es nespēju būt tāds kā tad …
Kas tagad tādas dzīres rīkos?
Kur sirojumi trakulīgie? —
Viss brāļa kapā palicis.
Nu drūms un vientuļš vienmēr jūtos
Un akmeni sev nesu krūtīs.
Man vienaldzīgs ir kļuvis viss.
Vien večus nepatīk man nokaut,
Tos tagad mēdzu saudzēt es, —
Vairs lāgā nepaklausa roka,
Kad redzu vārgas sirmgalves.
Jo vēl aizvien tās dienas tālās
No atmiņas man neizzūd,
Kad mani lūdza slimais brālis
Pret veci žēlsirdīgam būt.»
.