1 Kad beidzot abi bijām nonākuši
mēs kāda augsta torņa pakājē,
tad vērojām mēs, domās nogrimuši,
4 kā divas liesmiņas tur tekalē;
tās šķita viena otrai zīmi dodam,
kam jēga cilvēkam ir jāmeklē.
7 Es vaicāju: «Kā atbildi lai rodam,
ko pauž šīs liesmiņas? Vai vēstī tās,
cik lielam jābūt grēcinieka sodam?»
10 Tad meistars teica: «Dvēsles atvestās
var tādējādi redzēt, kas tās gaida,
ja tornis tīts nav purva dūmakās.»
13 Kā bultu, kuru stiegra tālē raida,
lai spindzēdama tā pa gaisu skrietu,
es laivu redzēju, kas viļņus šķaida.
16 Tā strauji šāvās tieši uz to vietu,
kur stāvējām mēs abi vērodami,
un laivinieks ar balsi bargu, cietu
19 mums sauca: «Zuduši jūs atnākdami!»
«Tu, Flegij, šoreiz velti balsi cēli,»
mans pavēlnieks tam teica, «pārbraukdami
22 ļ šo purvu, gribam, lai mums vēli
tu ceļu laimīgu un izdošanos,
līdz sasniegsim mēs pašu elles kvēli.»
25 Kad Flegijs manīja šo maldīšanos,
tad abus mūs viņš laivā aicināja
par atbildi uz mūsu vēlēšanos.
28 Ar mums šī laiva atkal tālāk gāja,
no mana smaguma tā dziļāk grima,
jo manu dvēseli vēl miesa klāja.
31 Ap mums bij purvs kā elpa smagi slima,
tur kādu vīru dūņām aplipušu,
es skatīju; tas raudāt nenorima:
34 «Es tevi ieraugu vēl nemirušu,»
tas teica man, un es tam atbildēju:
«Kaut ieraugi tu mani atnākušu,
37 no šejienes vēl atgriezties es spēju;
bet tu kas esi, nošķiedies ar rāvu?»
Viņš bilda: «Redzi, asaras es sēju.»
40 Es viņam teicu: «Tavā priekšā stāvu,
gars, mūžam nolādētais elles mokām.
Vai plecos nes tu grēku nastu prāvu?»
43 Tad pieķērās viņš laivai abām rokām,
lai arī mani līdz sev dūņās rautu,
naids lauzās tam no visām sejas krokām.
46 Tad nogrūsts cēlās viņš, lai mani skautu,
un, skūpstīdams man seju, viņš man teica:
«Es gribētu, lai tu man stāstīt ļautu
49 par vīru, kuru dzīvē lepnums veica,
tā sirdij sveša bija labsirdība,
bij reti brīži tie, kad prieks to sveica.
52 To ellē dzinusi tā negantība.
Tā daudzus lielmaņus, kas zemē valda,
./ kā cūkas dubļos šurp trenks augstprātība.»
55 Es teicu: «Tie, kas sēž pie pilna galda,
tie vienmēr nonicinās izsalkušo;
tiem nenāks paradīzes laime salda.»
58 Tad pametām mēs vīru izmisušo,
lai viņš no jauna savos dubļos slīktu
un pūlētos ar spēku pagurušo.
61 Lai ciešanas tiem ļaudīm neapsīktu,
kas, pērdamies pa purvu, dūņas jauca,
kāds vīrs tos šauta, lai tie dziļāk nīktu.
64 «Še, Filipo Ardženti!» visi sauca;
un florentīnietis, kam dusmas virda,
pats sevi kozdams, sāpēs skaļi kauca.
67 Bet lai tās mokas paliek, kas to tirda!
t Man ausis ļaudis sāpēs sadzirdēja
kā slāpstošos, ko avots nepadzirda.
70 Kad jautāju, mans meistars atbildēja:
«Šo pilsētu, mans dēls, to sauc par Diti,
to taisnīguma vara uzbūvēja.
73 To redzot, tu man ļoti pārsteigts šķiti.
Starp viņas mūriem ugunssarkanajiem
mīt visi ļaunie un vēl daudzi citi.
76 Tu paraugies uz torņiem varenajiem!
Bet pašā dziļumā deg mūžu liesma:
no tās būs bīties visiem grēcīgajiem.
79 Tie spalgi kauks kā uzdurti uz iesma:
daudz biedinošāka par pašu nāvi
ir nemitīgā elles moku briesma.»|
82 Kad bijām pārgājuši dziļo grāvi,
kas apjoza šo izmisuma vietu,
es redzēju, kā tumšu būtņu stāvi
85 visapkārt rosījās; tās līdz ar lietu
no debesīm man šķita nokritušas;
tās jautāja man: «Kas gan tā par lietu,
88 ka tur, kur mājo dvēsles aizgājušas,
var apkārt staigāt cilvēks nenomiris?» \
Kad viņu balsis bija apklusušas,
91 mans meistars teica: «Nav tas vainags iris,
kas ellē grimušos ar dzīviem saista,
kaut vinu cerībai ik zieds ir biris.
94 Būs ilgs vēl mūžs un dzīvošana skaista
tam cilvēkam, ko šajā ceļā vadu:
man sekot viņa dvēsele ir laista.»
97 Bet elles gari cēla lielu kņadu:
«Lai viens viņš iet pa ārprātības ceļu!»
Tad sacīju es: «Meistar mans, ko radu
100 es dziļās briesmās, es pret tevi ceļu
šo savu lūgšanu: ak, nepieļauji,
lai es šo slogu savos plecos veļu!
103 Man savu žēlsirdību neatrauji!
Un, ja mums lemts nav kopā tālāk doties,
tad atpakaļ mēs griezīsimies strauji.»
106 Mans kungs tad teica: «Tikai nebaidoties
it visas grūtības mēs uzveikt spēsim.
Uz priekšu iesim, šķēršļu nevairoties!
109 Ja savās sirdīs cerību mēs sēsim
un stiprināsim nogurušo garu,
mēs visur tiksim, visur uzvarēsim.
112 Šeit gaidi mani: to tev sacīt varu,
ka tevi pazemē es neatstāšu.
Lai paļāvība dod tev dvēslei sparu!»
115 Un tā viņš aizgāja. Es nerunāšu
par to, ko man šis gājums izciest lika,
tik mīļā tēva prātu godināšu.
118 Kad smagie vārti aiztaisīti tika,
mans vadonis nu spiests bij palikt laukā;
bij viņa sejā dziļa nepatika
121 un raizes viņa acu skatā jaukā,
un sacīja viņš, kas bij sirdī krājies:
«Ne velti šīs par bēdu mājām saukā!»
124 Un man viņš teica: «Tikai nebēdājies,
šo pārbaudījumu es izturēšu,
lai kāds tas spēks, kas mums ir pretī stājies.
127 Bet tev es uzdevumu uzticēšu:
tu augstāk slēptas durvis atradīsi,
tās slēgtas nav. Es palīdzēt tev spēšu.
130 Virs tām tu biedu rakstu ieraudzīsi:
no turienes tev nokāpt būs pa krauju
caur lokiem, līdz tu mani pamanīsi,
133 tad pretī nāc, lai atkal tevi skauju!»
Signāls, ka ieradušās divas jaunas dvēseles. Pēc šī signāla no Dites pilsētas
torņa viņpus Stiksas purvam tiek dots atbildes signāls, pēc kura no turienes
laivā dodas ceļā pārcēlājs.
Pēc grieķu mīta teiksmains flegiešu ciltstēvs Tesālijā, Arēja un mirstīgas sievietes
dēls. Saniknojies uz Apolonu, kas bija savaldzinājis viņa meitu, viņš nodedzināja
Delfu templi, tika Apolona nošauts un cieta sodu pazemes valstībā. Dantem
viņš ir nikns piektā loka sargs un dvēseļu pārcēlājs pāri Stiksas purvam.
Bagāts florenciešu bruņinieks Filipo deļji Adimāri, Melno gvelfu pārstāvis, pēc
dabas augstprātīgs un straujš dusmās. Viņš bija iesaukts Ardženti (64), sudra-
botais, jo savu zirgu apkala ar sudraba pakaviem.
Lat. Dis - latīņu nosaukums Aīdām jeb Plūtonam, antīkās pazemes valstības
valdniekam, Krona un Rejas dēlam, Zeva un Poseidona brālim. Dante par Ditu
sauc Luciferu (lat. Lucifer - Gaismas nesējs), Elles valdnieku, galveno velnu,
kura vārdā nosaukta Elles pilsēta, kas apjozta mūriem un kam apkārt stiepjas
Stiksas purvs. Ar Diti sākas apakšējā Elle.
Velni, kas kādreiz bija eņģeļi, bet līdz ar Lūciferu sacēlās pret Dievu un līdz ar
viņu tika nogāzti ellē.
Baznīcas leģenda stāsta, ka tad, kad Kristus nokāpis ellē, lai aizvestu taisno
dvēseles (E. IV, 52-63), velni viņam aizsprostojuši ceļu, bet viņš sadauzījis elles
vārtus, kas no tiem laikiem palikuši atvērti.