1 Kad dvīņi, Latonai kas piedzimuši,
zem Auna un zem Svaru zvaigznāja
tai pašā apvārsnī ir iegājuši,
4 tad tik, cik viņiem laika vajaga,
lai abi, hemisferu mainīdami,
tie brīvotos no zenītlīdzsvara,
7 tik ilgi tajā punktā smaidīdami
un rāmi vērās Beatričes skati,
kā lēnu lūgsnu turpu raidīdami.
10 Tad teica tā: «Vai aptvert visu prati,
tev nejautāšu es, bet to es jaušu,
ka Dieva lielumu tu tiešām mati.
13 Ar viņa veltēm tevi neapkraušu,
jo nespēj prāts tvert laimi augstāko,
tik viņa mirdzumu tev skatīt ļaušu.
16 Laiks viņa mūžīgumu negrožo,
viņš prātam pāri jaunās mīlestībās
dedz savu mīlestību mūžīgo.
19 Tev viņu nerast lietu virspusībās,
tā būtība, kas ticībā mums dota,
tā acīm neatklājas parādībās.
22 Ar formu viela, kopā savienota
vai katra atsevišķi, traucas tā
kā bultas trīs no loka trīsstiegrota.
25 Kā stiklā, dzintarā vai kristālā
stars atspīd tā, ka no tā atnākšanas
līdz klātbūtnei nav mirkļa mazākā,
28 tā stars, kas nāk no Dieva radīšanas,
nes gaismas, kas tiek būtnēs spoguļotas
bez sākuma un gala izšķiršanas.
31 Bij visām būtnēm vietas līdzi dotas:
bij būtnes tās visaugstāk pacēlušās,
kas tīrā darbībā bij iemiesotas;
34 viszemāk tīrā viela veidojusies;
ar darbību tā vidū saistās tā,
ka it nekad no tās nav nošķīrusies.
37 Jau Hieronims garā traktātā
ir rakstījis par eņģeļiem, kas bija,
pirms nāca zeme, pēcāk radītā.
40 Šo patiesību daudzkārt aprakstīja
tie Svētā Gara dižie rakstītāji,
pār kuriem paša Dieva gaisma lija;
43 to apjēdz arī cilvēkprāti vāji,
jo eņģeļi no Dieva žēlastības
ir mūsu paraugi un virzītāji.
46 Nu zini tu, kur, kad šīs mīlestības
bij radītas un kā; tās šķīstas bija,
un vienmēr tiecās tās pēc patiesības.
49 Tas drīz pēc viņu radīšanas bija,
kad daļa eņģeļu, vēl negatavu,
jau jūsu mīļo zemi sakūdīja.
52 Bet citi palika, un mākslu savu
tie rādīja, un viņu mīlestība
joprojām valda debesīm par slavu.
55 Tai krišanai bij sākums augstprātība,
ko parādīja tas, kurš pārmērīgi
bij sevī liels. Nu žņaudz to nebrīvība.
58 Tie, kurus redzi šeit, bij lēnprātīgi,
bij viņiem Dieva gaisma saskatāma,
un viņi kalpoja tam atdevīgi.
61 Ir viņos cēla doma samanāma,
Dievs viņiem savu žēlastību sūta,
ir viņu griba nesatricināma.
64 Lai tiek šī dziļā atziņa tev gūta:
ir nopelns saņemt Dieva žēlastību,
pret viņu atvērta ja katra jūta.
67 Liec vērā tu šo dziļo patiesību,
kas stingra stāv un nav nekad vēl gāzta,
tās priekšā galvu liec ar pazemību!
70 Bet, tā kā zemē jūsu skolās stāsta
par eņģeļdabu tik daudz aplamību,
kas galvā jāiekaļ un jāizklāsta,
73 tad es tev parādīšu patiesību,
kas lejā jaukta tiek un aizmiglota
un pārvērsta par lētu divdomību.
76 Tās būtnes, kurām žēlastība dota
tvert Dievu skatiem, acis nenolaida
no viņa vaiga cēli apgarpta.
79 Tām nav ko atcerēties, jo tās raida
uz Dievu skatienus ar mīlestību,
un, viņā veroties, tās svēti smaida.
82 Tur lejā sapņo par šo patiesību
gan tie, kas tic, gan tie, kas netic tai,
bet neticētāji iet ceļu šķību.
85 Jums vietas nava takai vienotai,
jums filozofijās tik prāti trīti,
jūs nodevušies dīkai greznībai.
88 Bet lai jau mīcās prāti samācīti!
Visļaunākais ir tas, ka svētie raksti
tiek likti novārtā un sagrozīti.
91 Lai dievišķajam stādam riestos laksti,
to aplaisti ar asins lāsēm svētām!
Lej uzmanīgi tās un neizšļaksti!
94 Tik daudzi nāk ar savām domām lētām,
tie allaž paši grib tik izcelties
un uzmācas ar blēņām nedzirdētām.
97 Viens teic, ka mēness esot novērsies
pie Kristus mokām, saulei priekšā stājis,
un tādēļ saules spožums mitējies;
100 ar stāstu šo viņš mūs ir maldinājis,
jo gaisma izdzisa no sevis pati,
liels aptumsums bij visu zemi klājis.
103 Pa ielām Florencē brauc daudzi rati,
bet vēl jo vairāk muļķību tur staigā:
tās projām dzen, no galvām ārā krati!
106 Jo aitiņas šīs uzcītībā naigā
ir ganībās ar vēju pieēdušās
un atgriežas ar svarīgumu vaigā.
109 Bet Kristus mācības nav veidojušās
no mākoņa, ko vējš ir sapūtis,
tās īstā pamatā ir sakņojušās;
112 tās tvēra katrs viņa māceklis
un cīņā devās, ticību lai sētu,
bij Evaņģēlijs viņu ierocis.
115 Neviens to šodien netur vairs par svētu,
ir priecīgs mācītājs, ja ļaudis smejas
tam baznīcā par joku nedzirdētu.
118 Ja tauta ieraudzītu īstās sejas
tiem, kas tai sprediķo, tā neticētu
tiem vārdiem vairs, no kanceles kas lejas.
121 Kas muļķības šīs uzskaitīt gan spētu!
Tās taisītas tiek kā no liepu lūka
ar prātu ļenganu un nodeldētu.
124 Kļūst resna svētā Antonija cūka,
un arī citi cūkas nobarojas,
kad vaļā grēku atlaišanas lūka.
127 Bet nu mums atkal krietni jāsparojas,
jo mums vēl runāšana paredzama
par eņģeļiem, kas gaismā īstenojas.
130 Ir eņģeļdaba neizskaitļojama,
un nav vēl pasaulē tāds cilvēks bijis,
kam viņu daba būtu pārredzama.
133 To skaitu Daniels nav izpētījis,
to skaits ir tūkstošos, tik daudz ir to,
ka spožums nebeidzams no tiem ir lijis.
136 Tā pirmā gaisma, kas tos izstaro,
tiek tik daudz veidos viņos iemiesota,
cik spīdumu tos kopā apvieno.
139 Cik katram iraid saprašana dota,
tik kvēla saprašanai seko jūta,
kas katrā eņģelī ir dažādota.
142 Mums mūžu spēks uz leju gaismu sūta,
mūs aplaimodams savā devībā,
ir daudzos spoguļos tā seja gūta,
145 bet sevī viens tas tā kā sākumā.
Apolons - Saule Tin Diāna - Lūna (Mēness).
■24 Forma sholastiskajā filozofijā - veidojošais sākums; pateicoties formai, lietas kļūst tādas, kādas tās ir. Bez formas eksistē viela un vielas apvienojums ar formu. Šais trijos veidos izpaužas viss trisvienīgās dievības radītais.
■33 Eņģeļi.
Debess sfērās.
Kristiešu svētais IV-V gs.
Vecās un jaunās derības autori.
Cūka pie svētā Antonija kājām simbolizē velnu,
i Tirgošanās ar grēku atlaidēm - indulģencēm.