1 Varbūt seštūkstoš jūdžu tālumā
deg sestā stunda, zeme šurpu raida
jau savu ēnu gultā līdzenā,
4 kad zvaigznes dzisdamas jau ausmu gaida,
kad palsa top jau visa apkārtne
un diena pamozdamās klusi smaida,
7 un beidzot saules gaišā kalpone
jau tuvāk nāk, tad debesis ciet veras,
kā miegot acis aizver meitene.
10 Tāpat tiem slavas koriem, kuri tveras
ap punktu, kas tos ietver, stīgas risa;
tad jutu es, ka acis donnā veras,
13 kad spožums redzētais man skatam dzisa;
es redzēt negribēju vairs neko,
bij Beatriče mana mīla visa.
16 It visu reiz par viņu rakstīto,
lai kā tas rādās viņu slavinājam,
ar viņu salīdzināt nevar to.
19 Šo skaistumu tvert cilvēkprātam vājam
nav iespējams - tas pilnīgums ir viss,
tas radīts liekas pašam Radītājam.
22 Mans spēks šai vietā mani pametis;
jo nava spējīgs izteikt tādu daili
neviens: ne komiķis, ne traģiķis;
25 pret viņas smaidu šķiet man vārdi kaili,
un liekas man, ka es tos tukši leju,
ka sašķīst tie pret šādas saules gaili.
28 Kopš dienas tās, kad redzēju tās seju,
līdz mirklim šim es tomēr allaž spēju
ar viņu saskaņot vēl savu dzeju;
31 nu tvert tās skaistumu vairs nevarēju,
tam līdzi netika vairs mana māka,
man likās, ka es vārdus vējā sēju.
34 Lai atskan balss, par manu varenāka!
Lai klusē manas taures skaņu laisma!
Tad Beatriče atkal runāt sāka,
37 un viņas balsī dega kvēle kaisma:
«No lielā ķermeņa mēs iznākuši
nu debess telpā, kas ir tīrā gaisma:
40 mēs prāta gaismu esam sastapuši
un visa dižā, cēlā mīlestību,
vissaldo mīlestību atraduši.
43 Šeit redzēsi tu gaišu parādību,
tā rādīsies kā tiesā pastarajā,
šeit iegūsi tu Dieva žēlastību.»
46 Kā pēkšņs zibens redzes garus vajā
un acīm laupa katru redzētspēju,
līdz aklas top tās gaismā piepežajā,
49 tā apņemts biju es ar gaismu spēju,
tik liela bij man prātu apmātība,
ka es nekā sev apkārt neredzēju.
52 «Dod mieru debesīm tā mīlestība,
kas sevī uzņem šādu apsveikumu,
un viņas svečturī deg žēlastība.»
55 Šie vārdi skanēja pār debess jumu,
tie manī jaunus spēkus iekveldēja
un guvu es pār sevi pārākumu;
58 un iedegās man jauna redzētspēja
no spēkiem šiem, no jauna atkal rastiem,
un aklumu man acis pārvarēja.
61 Kā upi redzēju starp diviem krastiem
es zibens mirdzumu, kas uzziedēja
kā pavasara ziediem neparastiem.
64 No upes dzīvas dzirkstis augšup skrēja
un apkārt griezās, krāšņi uzplaukušas,
un tā kā sarkans rubīns atmirdzēja;
67 un tad, kā saldās smaržās apreibušas,
kā sapnī slīgdamas, kas dzīvi tēlo,
tās atgriezās, kur bija iznākušas.
70 «Tā augstā vēlme, kura tevī kvēlo,
tā prasa, lai tavs prāts it visu tvertu,
tā skatīt ļauj man tevī visu cēlo;
73 bet vajag, lai no ūdens šī tu dzertu.»
Šos vārdus manu acu saule teica,
un likās man, ka zibens mani ķertu.
76 Kad mani prāti apžilbumu veica,
tad viņa piebilda: «Tu tagad mati
tos vēstnešus, kas patiesību sveica.
79 Tā lieta nav tik sarežģīta pati,
kā izliekas tā tev, un es tev vēlu,
no vainām brlvojas lai tavi skati.»
82 Kā bērns, kas, rītā pamodies par vēlu,
pie krūts spiež lūpas, it kā salcis būtu,
nu ņemas pienu zīst ar degsmi kvēlu,
85 tā es pie viļņa noliecos, lai kļūtu
man acis spoguļi daudz labāki
un redzes pilnību es beidzot gūtu.
88 Kad mani plaksti bija dzēruši
no upes šīs, man rādījās, ka bija
nu pēkšņi apaļa tā kļuvusi.
91 Un manas acis pēkšņi ieraudzīja,
ka ziedi, dzirkstis, kas pa gaisu vijās,
kā cilvēks, maskai krītot, pārmainīja
94 sev izskatu: pēc svētkiem izskatījās
visapkārt tas, ko acīm redzēju,
un abi debess galmi parādījās.
97 Ak, Dieva mirdzums, kurā redzēju
es īstās valstības visaugsto slavu,
ļauj izteikt man, kā es to redzēju!
100 Tam radītājs ļauj skatīt gaismu savu,
kurš atrod mieru, viņā lūkodamies,
kurš staigā šķīsts pa gaišo debess pļavu.
103 Ir gaismas aplis, plaši izplezdamies,
tik milzum liels, ka būtu tas par platu
pat saulei, viņai apkārt aptīdamies;
106 un stari piepilda šo spožo ratu,
tie atspīd kustīgajās pirmdebesīs,
ko šajos staros dzīvojam es skatu.
109 Es gaidīju, ko staru loks šis nesīs,
un gaisma atspīdēja acīs manās,
es gaidīju, ko debess elpa dvesīs.
112 Es redzēju, kā gaismas aplī klanās,
pa kāpēm kāpjot trepēs varenajās,
tie, kam uz augšu lemta atgriešanās.
115 Ja tik daudz gaismas kāpēs zemākajās,
cik liela tā, un cik gan tā būs plata
šai rozei lapās pašās augstākajās!
118 Šis spožums pletās liels zem mana skata,
es redzēju, kā augstums izveidojas,
šo lielumu man prāti aptvert prata.
121 Ar tālumu tur tuvums savienojas,
jo tur, kur valda Dievs bez starpnieka,
tur dabas likumi vairs nedarbojas.
124 Kur roze mūžīgā mirdz zeltaina,
kur smaržu iedveš viņas spožie stari
un pavasaris sauli slavina,
127 tur Beatriče teica: «Skatīt vari,
kur gaismā izgaisusi katra viela,
cik lieli šeit ir balti tērptie bari!
130 Lūk, mūsu pilsēta, cik tā ir liela!
Cik visi sēdekļi šeit piepildīti!
Cik ļaužu pārpilna ir katra iela!
133 Nav daudz vairs to, kas ienākt izraudzīti
šeit, kur virs goda krēsla valdniekam
jau kronis mirdz un vainagi ir vīti.
136 Arrīgo dvēsele tur sēdēs. Tam
par Itāliju gādāt būs gads gadā,
jo izredzēts viņš mērķim augstākam.
139 Jūs akla mantkārība apkārt vadā,
tā muļķa bērnam līdzīgus jūs dara,
kas aukli projām dzen, pats mirdams badā;
142 un tas, kam rokās visa baznīcvara,
ar viņu neies kopā vienu taku,
jo nava svaidīts tas no Svētā Gara.
145 Dievs viņu ilgi necietīs, es saku,
šai svētā amatā, Dievs viņu gāzīs
un Simonām liks viņu ellē blaku,
148 un alaņieti ellē dziļāk bāzīs.»
Apmēram ceturtdaļa no zemes apkārtmēra pēc tā laika uzskatiem.
Pusdienas stunda.
Horizontālā līnijā: tātad neilgi pirms rītausmas.
7 Ausma - Aurora.
8 Izdziest zvaigznes.
38 No devītajām debesīm - kustīgajām pirmdebesīm, kas ir vislielākais vieliskais ķermenis.
39 Empirejā, bezvieliskajās debesīs, kas ir dieva, eņģeļu un svētlaimīgo dvēseļu miteklis.
114 Svētlaimīgās dvēseles.
126 Dievu.
133 Šais vārdos atspoguļojas viduslaiku ticība tuvajam pasaules galam.
136 Vācu imperators Heinrihs VII no Luksemburgu dinastijas. Pēc Hābsburgu Albrehta nāves 1308. g. iecelts imperatora troni, viņš 1310. g. devās karagājienā uz Itāliju. Dante viņā saskatīja Itālijas apvienotāju un vispasaules monarhijas atjaunotāju. 1312. g. Heinrihs kronējās Romā. Taču viņa mēģinājums ieņemt Florenci beidzās ar neveiksmi, un 1313. g. viņš mira.
142 Pāvests Klements V (E. XIX, 80-81), kas pretojās Heinriha plāniem.
147 E. XIX, 1.
148 Pāvestu Bonifaciju VIII (E. XIX, 53).