1 Šīs šķīstās rozes veidā redzēju
es svētos karapulkus, kuri kļuva
caur asinīm par Kristus līgavu;
4 un pulkus tos, kas lidodami guva
ar dziesmām Dieva mīlestības medu;
to labestība bija man tik tuva,
7 ka vācu to un tagad līdz sev vedu;
to kvēlā gaisma, simtkārt atstarotā,
spēj kausēt katru neticības ledu.
10 Tie kāpa ziedā lielajā, ko rotā
tik daudzas lapas, un no zieda šā
tie cēlās mīlestībā apgarotā.
13 Tiem sejas bij kā liesma dzīvākā,
tiem spārni bij no zelta, un tie paši
bij baltumā, par sniegu baltākā.
16 Kā bites viņi medu vāca knaši,
tie, mierā starodami, medu vāca,
un viņu spārni plivinājās plaši.
19 No rozes zieda zelta gaisma nāca,
un tomēr viņi, pulkiem lidodami,
šo brīnišķīgo mirdzu nenomāca;
22 jo dievišķajai gaismai aizsniedzami
ir visi tie, kas viņas cienīgi,
caur visumu tā laužas nebeidzami.
25 Šai valstībā bij skati priekpilni
no vecās un no jaunās saderības,
tie vienam mērķim bija pievērsti.
28 Tu, gaisma, tu, kas nāc no trīsvienības
viscēlās zvaigznes, mirdzēdama skatos,
jel uzlūko šīs zemes negantības!
31 Ja barbari, kas savos ceļos platos
no ziemeļzemēm bija atnākuši
un Romu redzēja tās dievpamatos,
34 bij gaužām pārsteigti un apstulbuši,
kad viņi ieraudzīja vietā šajā,
ko Laterānas ļaudis uzcēluši,
37 tad es, kas ienācis šeit dievišķajā
no cilvēkpasaules, no Florences,
no laicīgā kas ticis mūžīgajā,
40 kā apžilbis lai nebūtu gan es!
Es biju mēms, šo rozi uzlūkodams,
kur mita svētlaimīgo dvēseles.
43 Kā svētceļnieks, kas, templi aplūkodams,
kur devis viņš ir savu solījumu,
cer visiem pastāstīt, kas tajā rodams,
46 tā skatīju es gaismas dzīvīgumu,
te skatus vērdams rozes dievišķībā,
te celdams tos pret spožo debess jumu.
49 Es redzēju tur sejas mīlestībā,
un tajās mirdzēja smaids dievišķīgais,
un rokas augšup cēlās tikumībā.
52 Jau Paradīzes apveids vispārīgais
bij kļuvis tuvāks man caur lūkošanos,
bet klejoja mans skats vēl nerimtīgais;
55 un vēros es ar jaunu vēlēšanos
pie savas donnas, lai tai jautātu
par lietām, kuras brieda prātos manos.
58 No cita atbildi es saņēmu:
kāds sirmgalvis tās vietā atbildēja,
kā citus redzēju to ietērptu.
61 Tam acīs un pār vaigiem atmirdzēja
prieks labvēlīgs, un viņa balss kā zvani
ar tēva mīlestību atskanēja.
64 «Kur viņa?» jautāju. «Vai viņu mani?»
Viņš atbildēja: «Savā vēlībā
šurp Beatriče atsūtīja mani.
67 Sēd tā no augšas aplī trešajā
uz troņa, ko pēc Dieva augstā prāta
par nopelniem ir ieguvusi tā.»
70 Es acis pacēlu, kur aicināta
tā sēdēja starp dvēslēm svētlaimīgām,
ar mūžīgajiem stariem izrotāta.
73 No jomas, kur no dvesmām debešķīgām
top katra skaņa, katra melodija,
līdz pašām jūras dzīlēm bezgalīgām
76 nav tālums lielāks, kāds starp mani bija
un Beatriči, taču viņas tēlu
nekas man neredzamu nedarīja.
79 «Ak, donna, tu, kas cerību man kvēlu
reiz dedzi, tu, kas, mani glābdama,
reiz ellē nokāpi ar jūtu cēlu,
82 par visu, ko man acis redzēja,
par tavu varu, tavu labestību
sirds pateicas tev, mīlā plaukdama.
85 Tev pateicos par tavu atsaucību:
es biju kalps, tu rādīji man taku,
ko iedams ieguvu es brīvestību.
88 Tu diženumā staigāji man blaku -
nu dvēsele no miesas brīvota
lai tiek caur tavu dziedinošo aku!»
91 Tā lūdzos es; un tad no tāluma
tā pasmaidīja, uzlūkojot mani,
un vērsās tad pie mūžu avota.
94 Tad teica svētais sirmgalvis: «Lai mani
tu labāk staru dievišķo, pa kuru
sauks tevi augšup svētās mīlas zvani,
97 šo dārzu tavu acu priekšā turu,
lai tajā klejo skats tavs uzmanīgais,
lai aprod tas ar gaismas ugunskuru.
100 Mans lūgums mīlas pilnais, pazemīgais
gūs debess karalienes žēlastību,
jo, lūk, es esmu Bernards uzticīgais.»
103 Kā tāds, kas, nesdams sirdī mīlestību,
nāk mūsu Veroniku aplūkot
un stāv pie tēla šī ar pazemību
106 un domās saka, viņu ieraugot:
«Dievs, kas par brīnumainu parādību!
kāds svētums pārņem, viņu uzskatot!»
109 tāds vēroju šo dzīvo mīlestību,
ko pauda vīrs, kurš šajā pasaulē
jau nogaršojis bija nākamību.
112 «Tu, dēls, kas mīti Dieva paspārnē,»
viņš sacīja, «šo priecu nepazīsi,
ja acis turēsi tu azotē;
115 bet, ja tu skatu apkārt aplaidīsi,
tev pretī vērsies laime nepazīta:
tu debess karalieni ieraudzīsi.»
118 Es acis pacēlu; un kā no rīta
ir saules atmoda tik brīnum spēja,
ka tiek pat rietumpuse apzeltīta,
121 tā manas acis skaidri saredzēja,
ka rozes mala pati augstākā
pār visām citām rindām gaismu lēja.
124 Kā kādreiz Faetonta pajūgā
ap ilksi liesmas kvēlāk uzdzirkstīja
un augtin auga savā spožumā,
127 tā šeit šī miera oriflamma bija
visspilgtākā ap vidu; mazāk kvēli
tā savas liesmas abās malās vija.
130 Un vidū tā kā brīnumaini tēli
pulks eņģeļu ar dziesmām gavilēja,
šai debess mirdzā staigādami cēli.
133 Tāds skaistums viņu dziesmās izskanēja,
ar prieku piepildīdams katru jūtu,
ka sirds aiz laimes asaras man lēja.
136 Pat ja tik bagāta man runa būtu
kā fantāzija, tomēr izsacīt
šo debess laimi būtu man par grūtu.
139 Tad Bernards, kuram prieks bij ieraudzīt,
cik kvēli kļuvuši bij mani skati,
ar dedzību tai pakļāvās tūlīt,
142 un likās man, deg mīlā debess pati.
2-3 Svētlaimīgās dvēseles.
4-5 Eņģeļus.
26 Domāta vecā un jaunā derība.
33-36 Domāta garīdznieciskā Roma (Laterānas pils bija pāvestu sēdeklis). Romas jubilejā 1300. g. tika sevišķi izcelta Romas baznicvaras kundzība.
73-74 No visaugstākās atmosfēras jomas, kur pēc tā laika uzskatiem veidojas skaņas.
102 Svētais Bernards (1091-1153)-Klervo abats, dievvārdnieks un sava laika aktīvs politisks darbinieks.
104 Attēls uz audekla, kas tiek uzskatīts par Kristus sejas nospiedumu; glabājas sv. Pētera baznīcā Romā.
117 Jaunavu Mariju.
124 Sk. E. XVII, 107.