43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 102

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 102

Trīsdesmit pirmais dziedājums

1 Šīs šķīstās rozes veidā redzēju

es svētos karapulkus, kuri kļuva

caur asinīm par Kristus līgavu;

4 un pulkus tos, kas lidodami guva

ar dziesmām Dieva mīlestības medu;

to labestība bija man tik tuva,

7 ka vācu to un tagad līdz sev vedu;

to kvēlā gaisma, simtkārt atstarotā,

spēj kausēt katru neticības ledu.

10 Tie kāpa ziedā lielajā, ko rotā

tik daudzas lapas, un no zieda šā

tie cēlās mīlestībā apgarotā.

13 Tiem sejas bij kā liesma dzīvākā,

tiem spārni bij no zelta, un tie paši

bij baltumā, par sniegu baltākā.

16 Kā bites viņi medu vāca knaši,

tie, mierā starodami, medu vāca,

un viņu spārni plivinājās plaši.

19 No rozes zieda zelta gaisma nāca,

un tomēr viņi, pulkiem lidodami,

šo brīnišķīgo mirdzu nenomāca;

22 jo dievišķajai gaismai aizsniedzami

ir visi tie, kas viņas cienīgi,

caur visumu tā laužas nebeidzami.

25 Šai valstībā bij skati priekpilni

no vecās un no jaunās saderības,

tie vienam mērķim bija pievērsti.

28 Tu, gaisma, tu, kas nāc no trīsvienības

viscēlās zvaigznes, mirdzēdama skatos,

jel uzlūko šīs zemes negantības!

31 Ja barbari, kas savos ceļos platos

no ziemeļzemēm bija atnākuši

un Romu redzēja tās dievpamatos,

34 bij gaužām pārsteigti un apstulbuši,

kad viņi ieraudzīja vietā šajā,

ko Laterānas ļaudis uzcēluši,

37 tad es, kas ienācis šeit dievišķajā

no cilvēkpasaules, no Florences,

no laicīgā kas ticis mūžīgajā,

40 kā apžilbis lai nebūtu gan es!

Es biju mēms, šo rozi uzlūkodams,

kur mita svētlaimīgo dvēseles.

43 Kā svētceļnieks, kas, templi aplūkodams,

kur devis viņš ir savu solījumu,

cer visiem pastāstīt, kas tajā rodams,

46 tā skatīju es gaismas dzīvīgumu,

te skatus vērdams rozes dievišķībā,

te celdams tos pret spožo debess jumu.

49 Es redzēju tur sejas mīlestībā,

un tajās mirdzēja smaids dievišķīgais,

un rokas augšup cēlās tikumībā.

52 Jau Paradīzes apveids vispārīgais

bij kļuvis tuvāks man caur lūkošanos,

bet klejoja mans skats vēl nerimtīgais;

55 un vēros es ar jaunu vēlēšanos

pie savas donnas, lai tai jautātu

par lietām, kuras brieda prātos manos.

58 No cita atbildi es saņēmu:

kāds sirmgalvis tās vietā atbildēja,

kā citus redzēju to ietērptu.

61 Tam acīs un pār vaigiem atmirdzēja

prieks labvēlīgs, un viņa balss kā zvani

ar tēva mīlestību atskanēja.

64 «Kur viņa?» jautāju. «Vai viņu mani?»

Viņš atbildēja: «Savā vēlībā

šurp Beatriče atsūtīja mani.

67 Sēd tā no augšas aplī trešajā

uz troņa, ko pēc Dieva augstā prāta

par nopelniem ir ieguvusi tā.»

70 Es acis pacēlu, kur aicināta

tā sēdēja starp dvēslēm svētlaimīgām,

ar mūžīgajiem stariem izrotāta.

73 No jomas, kur no dvesmām debešķīgām

top katra skaņa, katra melodija,

līdz pašām jūras dzīlēm bezgalīgām

76 nav tālums lielāks, kāds starp mani bija

un Beatriči, taču viņas tēlu

nekas man neredzamu nedarīja.

79 «Ak, donna, tu, kas cerību man kvēlu

reiz dedzi, tu, kas, mani glābdama,

reiz ellē nokāpi ar jūtu cēlu,

82 par visu, ko man acis redzēja,

par tavu varu, tavu labestību

sirds pateicas tev, mīlā plaukdama.

85 Tev pateicos par tavu atsaucību:

es biju kalps, tu rādīji man taku,

ko iedams ieguvu es brīvestību.

88 Tu diženumā staigāji man blaku -

nu dvēsele no miesas brīvota

lai tiek caur tavu dziedinošo aku!»

91 Tā lūdzos es; un tad no tāluma

tā pasmaidīja, uzlūkojot mani,

un vērsās tad pie mūžu avota.

94 Tad teica svētais sirmgalvis: «Lai mani

tu labāk staru dievišķo, pa kuru

sauks tevi augšup svētās mīlas zvani,

97 šo dārzu tavu acu priekšā turu,

lai tajā klejo skats tavs uzmanīgais,

lai aprod tas ar gaismas ugunskuru.

100 Mans lūgums mīlas pilnais, pazemīgais

gūs debess karalienes žēlastību,

jo, lūk, es esmu Bernards uzticīgais.»

103 Kā tāds, kas, nesdams sirdī mīlestību,

nāk mūsu Veroniku aplūkot

un stāv pie tēla šī ar pazemību

106 un domās saka, viņu ieraugot:

«Dievs, kas par brīnumainu parādību!

kāds svētums pārņem, viņu uzskatot!»

109 tāds vēroju šo dzīvo mīlestību,

ko pauda vīrs, kurš šajā pasaulē

jau nogaršojis bija nākamību.

112 «Tu, dēls, kas mīti Dieva paspārnē,»

viņš sacīja, «šo priecu nepazīsi,

ja acis turēsi tu azotē;

115 bet, ja tu skatu apkārt aplaidīsi,

tev pretī vērsies laime nepazīta:

tu debess karalieni ieraudzīsi.»

118 Es acis pacēlu; un kā no rīta

ir saules atmoda tik brīnum spēja,

ka tiek pat rietumpuse apzeltīta,

121 tā manas acis skaidri saredzēja,

ka rozes mala pati augstākā

pār visām citām rindām gaismu lēja.

124 Kā kādreiz Faetonta pajūgā

ap ilksi liesmas kvēlāk uzdzirkstīja

un augtin auga savā spožumā,

127 tā šeit šī miera oriflamma bija

visspilgtākā ap vidu; mazāk kvēli

tā savas liesmas abās malās vija.

130 Un vidū tā kā brīnumaini tēli

pulks eņģeļu ar dziesmām gavilēja,

šai debess mirdzā staigādami cēli.

133 Tāds skaistums viņu dziesmās izskanēja,

ar prieku piepildīdams katru jūtu,

ka sirds aiz laimes asaras man lēja.

136 Pat ja tik bagāta man runa būtu

kā fantāzija, tomēr izsacīt

šo debess laimi būtu man par grūtu.

139 Tad Bernards, kuram prieks bij ieraudzīt,

cik kvēli kļuvuši bij mani skati,

ar dedzību tai pakļāvās tūlīt,

142 un likās man, deg mīlā debess pati.

Piezīmes

2-3 Svētlaimīgās dvēseles.

4-5 Eņģeļus.

26 Domāta vecā un jaunā derība.

33-36 Domāta garīdznieciskā Roma (Laterānas pils bija pāvestu sēdeklis). Romas  jubilejā 1300. g. tika sevišķi izcelta Romas baznicvaras kundzība.

73-74 No visaugstākās atmosfēras jomas, kur pēc tā laika uzskatiem veidojas skaņas.

102 Svētais Bernards (1091-1153)-Klervo abats, dievvārdnieks un sava laika aktīvs politisks darbinieks.

104 Attēls uz audekla, kas tiek uzskatīts par Kristus sejas nospiedumu; glabājas sv. Pētera baznīcā Romā.

117 Jaunavu Mariju.

124 Sk. E. XVII, 107.