1 «Tu, māte jaunava, tu meita dēlam,
viszemīgākā un visaugstākā,
ļauj tevī tiekties manam skatam kvēlam!
4 Tu cēlu vērti dabu cilvēkā,
un radītājs tev deva žēlastību
un dēlā vērtās, paša radītā.
7 Tu savā klēpī dedzi mīlestību
un debess mierā plaucēji šo ziedu,
kur mirušie gūst mūžu svētlaimību.
10 Šeit - tavu mīlestības gaismu dziedu,
tur - mirstīgajiem mūžu cerībai
par avotu tu kļuvi dzīvu, viedu.
13 Tu gaismu dāvā visai radībai
un pat to nelaimīgo nenosodi,
kas nav vēl spārnus guvis ticībai.
16 Tu, līdzot lūdzējiem, sev prieku rodi,
un ir tik liela tava labvēlība,
ka tu pat tiem, kas nelūdz, balvas dodi.
19 Ir tevī līdzcietība, žēlastība,
ir tevī cēlums, kurā apvienota
ir visu radījumu labestība.
22 Nu tevi lūdz šis vīrs, kam tika dota
tā laime dzīlēs vērties mūžībai,
viņš lūdz, lai tiek tam dvēsle apgarota,
25 lai spēku dodi viņa ticībai,
lai var viņš augšup pacelt savas acis
līdz pašai pēdīgajai svētībai.
28 Viņš ir visdziļākajā speltē smacis,
tam skanējuši vaidi žēlabaini,
no asarām tam gars bij bieži placis.
31 Ar savām lūgšanām no viņa gaini
tos mākoņus, kas mirstīgiem māc garu,
lai debess prieks plaukst viņam brīnumaini!
34 Dod, valdniece, lai gūst viņš dvēslē sparu,
lai Dievu vaigā redzēt viņam sokas,
lai viņa stiprumu es skatīt varu!
37 Lai gaist šeit cilvēciskie prieki, mokas!
Lūk, Beatriče līdz ar svētlaimīgiem,
ar mani kopā lūdzot, saliek rokas!»
40 Tās Dievam mīļās acis lēnprātīgiem
un gaišiem mirkļiem vērās runātājā,
tik vēlīgas šiem vārdiem padevīgiem;
43 un tad tā vērties sāka radītājā,
tai mūžīgajā gaismā, kuru skatīt
tik skaidri nespēj cilvēkmaņa vājā.
46 Man vēlmju nebij vairs, neko vairs matīt
es nespēju, kas citkārt kārojams,
tik dvēseli es tiecos vaļā attīt.
49 Tad Bernards pamāja man smaidīdams,
lai augšup raugos - gaismas bezgalība
bij tā, kur vēros, pats sev pazuzdams;
52 un manam skatam nāca apskaidrība,
tas ietiecās tās augstās gaismas starā,
kas pati sevī ir jau patiesība.
55 Es biju viss šī redzējuma varā,
es biju ieniris šai pārvarībā,
bet nespēju to aptvert savā garā.
58 Kā tāds, kas sapnī vēries parādībā
un kam pēc sapņa paliek tikai jūta,
bet pārējais viss nogrimst aizmirstībā,
61 nu esmu es. Man atmiņa šķiet skūta
no visa tā, ko redzējis es biju,
un paliek tikai saldme, sirdī gūta.
64 Man izgaisis ir viss, ko ieraudzīju,
kā saulē sniegs - nekas nav patvēries,
es velti atmiņas vēl kopā viju.
67 Ak, gaisma augstākā, kas pacelies
virs ļaužu domām, piešķir manam prātam
mazliet no tā, kas man bij rādījies!
70 Ļauj būt man cienīgam un aicinātam
kaut dzirksti saglabāt no tavas slavas
tam nākamības ceļam nestaigātam!
73 Jo ļaudis drošāk ietu gaitas savas,
ja manās vārsmās atblāzmu tie gūtu
no zaigojošās varenības tavas.
76 Man šķiet, tā dzīvā stara spožums būtu
man apstulbojis garu bezspēcīgo,
ja savas acis novērsis es būtu;
79 ar visu savu spēku nerimtīgo
es augšup vēros, kamēr saskatīja
man acis varenību bezgalīgo.
82 Ak, žēlastības pārmērs, kas man lija,
kas vērties ļāva gaismā mūžīgajā,
līdz mana redze iztukšota bija!
85 Es dziļi ielūkojos dzīlē tajā,
kur vienā sējumā sien mīlestība
to, kas klīst dalī'ts pasaulībā šajā;
88 tur kopā būtība un nejaušība,
un mīla tās ar zelta stīgām stīgo,
un brīnišķīga dzimst tur saskanība.
91 Man šķiet, šī mezgla formu vispārīgo
es skatīju, man gaisma sirdī lija
ar paradīzes prieku bezgalīgo.
94 Viens mirklis mani vairāk piesaistīja
kā divi tūkstoš pieci simti gadu,
ko Neptuns brīnīdamies pavadīja.
97 Ar svētlaimi, ko dvēselē es radu,
šai gaismā nekustīgi lūkodamies,
vēl tagad savas mūža dienas vadu.
100 Nav iespējams vairs, ka mēs novēršamies
no gaismas šīs - viss pārējais šķiet sīks
tam, kas to jutis sirdī iedegamies;
103 jo svētība kā brīnums bezgalīgs
šai gaismā vienojas, un pilnīgs tajā
ir viss, kas ārpus tās ir nepilnīgs.
106 Tie vārdi īsi būs, kas nāks nu klajā,
jo atmiņā man maz no tā, kas bija,
kad raudzījos es gaismā mūžīgajā.
109 Ne jau ko vairāk acis ieraudzīja
kā ainu vienkāršu šai gaismā dzīvā,
kas vienmēr tāda pati ir, kā bija;
112 un tomēr man šī parādība dīvā
bij it kā līdz ar mani mainījusies,
kad spēkus guva mana redze brīvā.
115 Sī gaisma likās apkārt apkļāvusies
trim vienlīdz lieliem lokiem, dažādiem
pēc krāsas, un no viņiem iedegusies.
118 Bij vienāds izskats abiem pirmajiem,
bet trešais likās uguns nemitīga,
kas vienā elpā dvesta tiek no tiem.
121 Ak, cik gan mana spalva bezspēcīga
to mirkli tvert, kad manas acis plati
tai gaismai atvērās, kas bezgalīga!
124 Ak, gaisma mūžīgā, kas viena pati
tik sevi saproti un saprotoša
un pašsaprasta mīlot sevi skati!
127 Tas loks, kas likās blāzma spulgojoša
no pirmā loka, kurš šai gaišumā
bij spožāks nekā saule zaigojoša,
130 ar savu krāsu savā esībā
man likās mūsu bildi uzgleznojis;
man acis grima viņa jaukumā.
133 Kā ģeometrs, tāds, kas ieplānojis
ir apli izmērīt, bet aizmirsis
ir likumu, kas apli izveidojis,
136 tāds biju es, kad centos apjucis
es ieraudzīt, kā kopā sasaistījās
ar loku tēls, ko biju skatījis.
139 Bet kopaina joprojām nerādījās;
un tad kā zibens nāca apskaidrība,
un tas, ko gaidīju, tas piepildījās.
142 Nav vietas iztēlei, tik Mīlestība
ir tā, kas garu debess dzīlēs aiznes
un visam ritēt liek - tā Mīlestība,
145 caur kuru griežas saule, mēness, zvaigznes.
0 Marijas acis.
6 Redzot jūrā pirmā Argo kuģa ēnu.
16 Trīsvienības simbols.
18 Tēvam un dēlam.
19-120 Svētais gars.