1 Tā nicināmā krāsa bij man sejā,
kad savu vadoni es ieraudzīju;
sirds viņam pretī trauca straujā skrejā.
4 Es apstājos un viņu uzklausīju -
visapkārt tumsa, migla, lietus līņā -
es savu kungu tikko saskatīju.
7 «Mums tomēr jāuzvar būs šajā cīņā,»
viņš sacīja, «ja ne… Un tomēr spēsim,
lai cik daudz dēmonu šo zemi mīnā.
10 Ar viņu, kas man parādījās, spēsim.
Kaut palīgi vēl vilcinās: kas zina,
kad ieradīsies tie. Bet uzvarēsim.»
13 Šie vārdi tomēr mani bailēs dzina:
tā klājas tam, kas meklē slēptu jēgu
un zīmi ļaunāko sev izsecina.
16 «Vai šajā pazemē, kas pilna rēgu,
jebkad ir bijis kāds no pirmā loka?»
es jautāju. Viņš, redzēdams, ka bēgu
19 no kādas domas, kura mani moka,
man atbildēja: «Retais no mums gājis
pa ceļu šo. Bet tici, mana roka
22 spēj tevi droši vadīt. Izstaigājis
šo pazemi es esmu, lāstu nesdams:
es Erihtonas dusmas modinājis,
25 tā lika man, lai, miesu zemē mezdams,
es dotos lokā pašā pēdīgajā
un atgrieztos, šurp kādu garu vezdams.
28 Ir tumšs un baiss tai vietā zemākajā,
vistālāk tā no debesīm, kas griežas:
turp ceļš man zināms, nemaldīšos tajā.
31 Šis purvs, kas smird, kur ejot dūņas šķiežas,
tas sāpju citadelei apkārt jožas,
tur vaidus dzirdēsi, kas sirdī griežas,
34 un smakas jutīsi, kas nāsīs kožas.»
- Tad, tālāk ejot, priekšā iemirdzējās
augsts tornis, kurā dega liesmas spožas.
37 Virs tā mums abiem pēkšņi pretī slējās
trīs fūrijas, ko asins traipi klāja,
ap vidukļiem tām zaļas hidras sējās,
40 un čūskas, locīties kas nenostāja,
bij matu vietā tām un apkārt vijās
ap deniņiem, un šņācot biedināja.
43 Mans vadonis no viņām nenobijās,
viņš pazina šīs būtnes mežonīgās.
«Nu raugies,» teica viņš, «šais Erinijās!»
46 Un, redzot viņu acis negausīgās
un elpu dzirdot, kas kā cirvis tēsa,
es stindzis biju šausmās bezgalīgās.
49 Ar nagiem katra savas krūtis plēsa
un, plaukstas sizdama, tik skaļi kauca,
ka skaņas šīs ik cerību man dzēsa.
52 Tās man no pašas augšas nikni sauca:
«Nāks Medūza, par akmeni tad kļūsi!
Ir Tēzejs vienīgais, kas prom vēl šmauca.»
55 «Tu acis aiztaisi, tad glābts tu būsi, — .
jo, tiklīdz Gorgonu tu ieraudzīsi,
no elles šīs nekad vairs neizkļūsi,»-
58 tā teica meistars man. Bij vārdi īsi,
bet tomēr tajos atspaidu es guvu.
«Būs labi,» teicu sev, «ja paklausīsi.»
61 Ak, jūs, kas gudrībai visaugstai tuvu,
par mācību jums jābūt ielīksmotiem,
kas prātu briedina kā lietus druvu.
64 Tad izdzirdu pār viļņiem sabangotiem
es šausmu kliedzienu kā brīkšķi spēju,
kas drebēt lika krastiem melnrobotiem;
67 šis kliedziens atgādināja man vēju7~~~
ko saceļ divu kaismju pretišķība,
man likās, ka es tālē sadzirdēju,
70 kā mežā kokus lauž tā negantība,
un zvēri bēg, un lopi bēg un gani,
kad, tīta putekļos, brāž viņa augstprātība.
73 Tad teica meistars: «Vai tu dzirdi mani?
Šais jmtās un šais dūmos ieskaties
un cieši iegaumē, ko tajos mani!»
76 Kā varžu bars, kas kopā pulcējies,
redz čūsku, un tad visas izbijušās
uz malu mūk, jo cer tur paglābties,
79 tā redzēju es dvēsles pazudušās
no vīra bēgam, kas pār Stiksu nāca
šurp soļiem. Viņa acis izmisušās
82 caur gaisu urbās, kas ap viņu šņāca,
ar kreiso roku viņš it bieži māja,
un likās, lieli sirdēsti to māca.
85 Viņš likās debess sūtnis. Liecināja
par to šī stāja. Mani, klusu ciešot,
tam paklanīties meistars mudināja.
88 Kā pumpurs plaukst, kad zars to dzinis riešot,
no viņa nūjas atdarījās vārti,
viņš dusmās sauca, ļaudīm bailes viešot:
91 «Jūs, debess padzītie! Lai elles sārti
jūs dedzina! Vai jūs vēl nerimstaties?
Vai nekļūst jums no kauna vaigi sārti?
94 Kam gribai augstākai jūs pretojaties?
Kam varai tai jūs neatdodat godu,
no kuras nāk it viss, kas mūžam patiess?
97 Nāk liktenis pārjums ar drausmu sodu.
Tas jūsu Cerbers, kas bij likts, lai rietu,
vēl klīst ar rīkli noberztu un zodu.»
100 Un tad viņš pagriezās, lai atkal ietu
pa ceļu netīro, mums nesacījis
neviena vārda. Likās, ka to sietu
103 kāds uzdevums, ko Dievs tam norādījis;
uz zemes iekšieni mēs virzījāmies:
bij gars šis svētītais mūs apvēdījis.
106 Un drīz mēs iekšpusē jau atradāmies
bez kādām pūlēm; vēlēšanās bija
man skatīt cietoksni, kur apstājāmies,
109 un tad nu manas acis ieraudzīja
pa labi un pa kreisi lielus laukus,
ko ciešanas un mokas piepildīja.
112 Kā Arlā, tur, kur Rona straumes traukus
lej purvājā, kā Polā, kur Karnāro
nav krastiem novēlējis dārzus jaukus
115 un veltīgi pēc auglības tie kāro,
tā arī šeit - tik skumjas kapu vietas,
kas tā kā rētas klāj šo zemi bāro;
118 bet šeit es pieredzēju briesmu lietas:
bij visus kapus liesmas apņēmušas,
šķiet, tajās kustu pat dzelzs lodes cietas
121 No kapiem atvērtiem tik izmisušas
un gaužas vaimanas uz augšu kāpa: ,
ka asinis man šķita sastingušas.
124 Tad vaicāju es, jo man zināt slāpa,
kas ir šie ļaudis: «Meistar mans, jel saki,
kas ir tie, ko šāds negants sods šeit trāpa?»
127 Viņš atbildēja: «Ķeceri tie traki'
un - daudzās sektēs - viņu sekotāji.
Vai liesmās tu un dūmos nenosmaki?
130 Kā viens tie visi Dieva pulgotāji,
kas čūlām pārklājas un sviedriem sūriem:
pret liesmām viņu spēki pārāk vāji.
133 Tad garām gājām mocībām un mūriem,
Baiļu bālums.
No Limba.
Leģendāra tesāliešu burve, kas modinājusi mirušos un likusi tiem pareģot
nākotni.
No devītajām debesīm (P. I, 75).
Tisifone ( slepkavības atriebēja ), Megēra ( nīdēja ), Alekto ( nerimtīgā ) - antīkajā
mitoloģijā lāsta, atriebības un soda dievietes, kas mīt pazemes valstībā un kalpo
Persefonei (Prozerpīnai), Aida (Plūtona) sievai.
Pēc grieķu mīta viena no trim māsām Gorgonām, jaunava, kam matu vietā
čūskas un ko ieraugot cilvēki un zvēri pārvēršas par akmeņiem. Persejs nocirtis
tai galvu, un šī Gorgonas seja kļuvusi viņa rokās par drausmīgu ieroci, jo pārvērtusi ienaidniekus akmeņos.
Tēzejs nokāpis pazemes valstībā, lai nolaupītu Persefoni, un neskarts atgriezies zemes virsū.
Eņģelis.
No Hērakla ķēdes, kad tas nolaupīja Cerberu. Cerbera nolaupīšana bija visgrū-
tākais Hērakla varoņdarbs.
Pilsēta Provansā; netālu no tās atrodas viduslaikos slavena kapsēta ar daudziem
romiešu un kristiešu kapiem.
Pilsēta pie Kornāro līča Istrijas dienvidos. Tās apkārtnē arī atradās plaša romiešu
nekropole.