1 Un tad pa taku slepenu viņš gāja
starp mocībām un mūri, augsts kas slējās;
es sekoju aiz sava skolotāja.
4 «Ak, tikums augstākais,» tā pēkšņi lējās
pār manām lūpām vārdi, «tu, kas paudis
man gudrību, kas dziļi sirdī sējās,
7 vai tagad drīkstu redzēt es tos ļaudis,
kas kapos guļ? jau plāksnes pacēlušās, Jj.
un modies katrs, kas zem tām bij snaudis.»
10 Viņš teica: «Dvēseles, kas pamodušās,
tiks atkal ieslēgtas, kad atgriezīsies
no Josafāta savās miesās tukšās.
13 Lūk, ja uz šo pusi tu paraudzīsies,
tu redzēsi tur sirmo Epikūru, .CytC C
ar viņa skolotājiem iepazīsies.
16 ' .Tiem nāksies izciest vēl daudz moku sūru. ^
Bet lūgums tavs jau drīz tiks apmierināts.
Lai kvēlo liesma tā, ko tevī kūru!»
19 Es atteicu: «Ik vārds tavs iededzināts,
mans vadoni, ir dziļi manā sirdī,
un manos darbos tiks tas apliecināts.»
22 «0, toskaniet, ko skaidrs avots dzirdī,
kad dzīvs pa uguns pilsētu tu staigā V1 -
ar sāpēm godīgām, kas tevi tirdī
25 un iespiež skumju zīmogu tev vaigā,
tu man tik tuvs, jo nāc no zemes cēlās,
par dzimteni ko saucu mīlā maigā.»
28 Tad pēkšņi pēc šīs viņa runas kvēlās
no kāda šķirsta cēlās balss; es biju
kā stindzis, klausoties tās skaņās žēlās. .'
31 Līdz pusei augumu es ieraudzīju,
un meistars teica: «Redzi Farinātu!
Ko baidies? Pagriezies!» Es paklausīju.
34 Man likās, it kā sirds man pēkšņi stātu;
tik lepni krūtis viņš un pieri slēja,
it kā viņš visu elli nicinātu. ) '-
37 Mans vadonis man bažas izkliedēja
un, mani bīdīdams, ar drošu roku
starp kapiem pie šī vīra aizvest spēja.
40 Man baisi bija, redzot tik daudz moku.
Bet, kad pie viņa kapa klāt es biju,
viņš, mani uzlūkodams tā kā joku,
43 man vaicāja ar slēptu ironiju:
«Kas tava dzimta, tavi radinieki?»
Kad es to paklausīgi pavēstīju,
46 viņš teica: «Tie bij mani ienaidnieki,
pret tiem man naids kā nazis sirdī griezās,
un manis dēļ tie kļuva trimdinieki.»
49 «Kaut padzīti, drīz atpakaļ tie griezās,
un nav vēl viņu gaita apstājusies,»
es atteicu, «bet jūsu galvās biezās
52 šī māksla negrib līst.» Tad pacēlusies
no kapa bija cita ēna klusi;
tā, liekas, bija ceļos nometusies.
55 Un, skatu sev visapkārt aplaidusi,
kā raudzīdamās, vai man nav kāds līdzi,
un tūdaļ cerību šo zaudējusi,
58 tā raudāja: «Kādēļ man nepalīdzi,
tu, kas šurp nāci pa šo aklo eju?
Kur ir mans dēls? Vairēdžēsū to drīzi?»
61 Šai ēnai atteicu: «Ne viens es eju:
tur gaida tas, kas šurpu vedis mani,
bet jūsu Gvido novērsis ir seju
64 no viņa darbiem, kas man skan kā zvani.»
No ēnas sacītā, no viņas mokām
es viņu pazinu; un, lūdzot mani
67 un aicinot ar pretī stieptām rokām,
viņš pēkšņi taisns slējās: «Ko tu teici?
Tu viņu neredzēji galvu lokām
70 tā priekšā, kuru tu kā gaismu sveici?
Vai viņš vairs nav šai pasaulē starp dzīviem?
nakts vēsumu vairs nejūt? dienas tveici?»
73 Tad, krizdama aiz-dūjau-vāliem blīviem,
šī ēna zuda. Pirmā nekustīgi
un baigi manī blenza skatiem stīviem;
76 un tad tā turpināja savaldīgi:
«Jā, tie šo mākslu slikti mācījušies,
par to nu jāmaksā man izmisīgi.
79 Kad piecdesmitreiz gaismā iedegušies
būs mēneši, ko mūsu dieve vada,
tad būs tev noslēpumi atklājušies
82 un smagās mokas, ko šī māksla rada.
^Jel saki, kam tik ļauni ir šie ļaudis,
kam viņu likums mani sper un bada?»
85 Es atteicu: «Nav liktenis mūs glaudis:
no asinīm reiz Arbija bij sārta;
pats liktenis šīs lūgšanas mums audis.»
88 Bij galva skumīgi tam lejupkārta,
kad teica viņš: «Es nejau viens tur biju,
un katram mums bij godajfita skārta;
91 bet viens es savas domas izsacīju,
kad Florenci bij nolemts iznīcināt:
viens pats tai glābiņu es izcīnīju.»
94 «Ak, ja kāds spētu kādreiz apklusināt
to jūsu sēklu!» teicu es, «bet raisiet
man vaļā mezglu autam, kurā tināt
97 jūs manu prātu! Acis vaļā taisiet
jūs arī pats! Jūs jaušat nākamību.
Ar to, kas tagadnē, to nesamaisiet!»
100 «Mēs saredzam ar prāta apgaismību
tik to, kas tāls; šī spēja mums ir dota
caur vadoņa visaugstā žēlastību,»
103 viņš teica, «bet ik lieta pietuvota
kļūst neredzama mums, un neuzzinām
mēs to, ja tā mums netiek apskaidrota.
106 Tad redzi, kādēļ grūti atšķetinām
mēs pašreizējā brīža dzīvo ainu,
lai cik mēs bieži savu pātu trinām.»
109 Tad pēkšņi atskārtu es savu vainu
un teicu: «Sakiet tam, kas kapā grima
ar balsi izmisušu, žēlabainu,
112 ka dzīvs ir jauneklis, kas viņam dzima,
un ka es klusēju tik šaubu varā,
kas, jūsu sētas, manī nenorima.»
115 Tad meistars mani sauca ceļā garā;
es garam lūdzu, lai tas man vēl saka,
kas vēl šeit mīt šai nolādēto barā._
118 Viņš teica: «Pilna ir šī posta aka: a'JarJ 14i,<
tur Fridrihs Otrais sēž ar kardinālu,
tur tūkstoši, kas zemi asrām slaka.»
121 Tad pazuda viņš, un ar seju bālu
nu pretī dzejniekam es soļus spēru,
lai viņam līdzi ietu ceļu tālu.
124 Un soļodams es muti neatvēru,
līdz jautāja viņš: «Kam tik mulss tu esi?»
Tad nedroši pēc atbildes es tvēru.
127 «Ir smags tas slogs, ko pārdomās tu nesi,»
man teica gudrais vīrs. «Tev sacīt varu:
tās jūtas saprotu, ko bažās dvesi.
130 Bet, kad tu sastapsi to maigo staru,
kurš nāk no skaistās acs, kas visu rauga,
gūs gars tev dzīves ceļā jaunu sparu.»
133 Pa kreisi griezos tad aiz sava drauga,
no mūriem prom pa leju veda taka,
tur tikai staipekņi un sūna auga
136 3īs sitās neciešama smaka.
!2 Ieleja, kur pēc baznīcas priekšstatiem notikšot pastarā tiesa.
14 Grieķu filozofs - materiālists (341-270 p. m. ē.), kas noliedza dvēseles nemirstību.
Viduslaikos par epikūriešiem dēvēja ateistus vispār.
'7 Satikt ellē Farinātas deļji Uberti garu (E. VI, 79-84).
<2 Farināta deļji Uberti (dz. 13. gs. sāk.) - Florences gibelīnu (karaļa varas atbalstītāju) vadonis. Piederēdami gibelīniem naidīgajai gvelfu partijai, kas cīņā pret impērijas tīkojumiem balstījās uz pāvestu, Dantes priekšgājēji divas reizes cieta sakāvi. Pirmo reizi gvelfi tika sakauti un izraidīti trimdā 1248. g., kad tos uzveica gibelīni ar vācu imperatora Fridriha II atbalstu (119). Pēc trim gadiem gvelfi atgriezās Florencē un 1258. g. padzina varaskāro Farinātu un tā piekritējus.
Taču tie, sadarbodamies ar Sjēnu un neapoliešu karali Manfrēdu (S. III, 112), 1260. g. netālu no Montaperti pils pie Arbijas upes (86) smagi sakāva gvelfus un viņu sabiedrotos. Gvelfiem nācās otrreiz atstāt Florenci. 1264. g. Farināta mira. 1266. g., kad Manfrēds krita pie Benevento, gvelfi atgriezās Florencē no jauna un ieguva Sicīlijas karaļa Anžū Kārļa I atbalstu; tā karaspēks piespieda gibelīnus 1267. g. atstāt Florenci uz visiem laikiem. Gvelfi sevišķi bargi izturējās prot Uberti dzimtu. Uberti namu viņi nolidzināja līdz ar zemi un tft vietā ierikojn laukumu. Uberti dzimtas locekļi nekad netika amnestēti kā citi gibelīni; tie Uberti, kas nonāca Florences republikas rokās, tika sodīti ar nāvi. 1283. g. inkvzīcijas tiesa pasludināja Epikūra sekotāju Farinātu pēc nāves par ķeceri.
53 Epikūrietis Kavalkante Kavalkanti, gvelfs, filozofa un dzejnieka, jaunā maigā stila pārstāvja un Dantes tuvākā drauga Gvido Kavalkanti (1259-1300) (Š. XI,
98) tēvs.
80 Antīkajos ticējumos Persefone, pazemes valdnieka Aīda sieva, līdzās Hekatei un Artemidai tiek uzskatīta par mēness dievieti. Pareģotajā laikā, 1304. g. jūnijā, Dante zaudēja cerību atgriezties Florencē un pārtrauca sakarus ar trimdas biedriem.
86 Sk. E. X, 32.
91-93 Pēc uzvaras pie Montaperti toskaniešu gibelīnu vadoņi prasīja sagraut Florenci.
To nepieļāva Farināta, izvilkdams šķēpu un sacīdams, ka viņš, kamēr dzīvs,
viens pret visiem to aizstāvēs.
119 Vācu imperators Fridrihs II no Hoenštaufenu dinastijas (1194—1250) - Neapoles
un Sicīlijas karalis, Heinriha VI un Sicīlijas Konstances (P. III, 118) dēls. Viņa
nesamierināmais naids pret pāvestu (viņu trīs reizes izslēdza no baznīcas), viņa
labvēlība pret arābu un ebreju zinātniekiem un viņa brīvais dzīvesveids radīja
viņam starp laikabiedriem bīstama ķecera slavu. Kardināls Otaviāno deļji
Ubaldīni (m. 1273. g.) - dedzīgs gibelīnietis, savā laikā tik slavens, ka vienkārši
ar vārdu «kardināls» tika domāts tieši viņš. Ir saglabājies viņa teiciens: «Ja dvē-
sele vispār ir, tad es to esmu pazaudējis gibelīnu labad.»
130-131 Domāta Beatriče.