1 Tad stāvā kraujā, kuru izveidoja
visapkārt klintsbluķi, mēs uzrausāmies:
tur lejā baismīgs jūklis mutuļoja.
4 Pirms tālāk gājām, brīdi paglābāmies
no dvakas, kas no bezdibeņa kāpa,
aiz milzu kapenēm kad nostājāmies.
7 «Šeit pāvests Anastasijs. Sods to trāpa,
jo Fotinu tas novedis no
tā tur bij rakstīts. Dzisusi tam lāpa,
10 ko dedza Dievs - nav viņam žēl šī meļa.
«Mēs mazliet apradīsim ar šo smaku,
tad projām iesim no šī nekrietneļa,»
13 tā teica meistars. Bet es viņam saku:
«Šo laiku lietderīgi izmantosim!»
«To varam,» teica viņš, «kad es tev blaku.
16 Mans dēls, aiz klintīm šīm mēs palūkosim,»
viņš teica tālāk, «tur būs treji loki,
arvienu mazāki - tos izsekosim.
19 T,ur gari blīvējas kā drūmi spoki; ^
bet, lai tu mierīgs aplūkot tos vari
un neziņā sev prātu nenomoki,
22 tev stāstīšu par sodiem, ko šie gari
par saviem grēkiem izcieš elles mokās.
Tur pašā apakšā mīt blēžu bariv
25 tie sāpēs pašās skaudrākajās lokās,
un tos visspēcīgāk tā rīkste soda,
ko Dievs tur savās taisnīgajās rokās.
28 Tā ķer ikvienu dvēseli, kas gloda.
Bet lokā pirmajā mīt vardarbīgie
kā zvēri tie bez kauna un bez goda.
31 It visi varasdarbi ļaunprātīgie
ko vērsuši pret Dievu, tuvākajiem
un sevi ir šie ļaudis noziedzīgie,
34 ir dalīti pēc grēkiem dažādajiem
trīs pakāpēs, un tā šie grecinieki
trīs apļos mīt. Par saviem negantajiem
37 postīgajiem darbiem slepkavnieki
ir pašā pirmā aplī ievietoti.
Bet otrajā cieš sodu pašnāvnieki;
40 tie zemes labumus, kas Dieva doti,
un savas spējas projām aizmetuši
un šeitan cieš nu, raudādami ļoti.
43 Lūk, tie, kas sirdi Dievu nolieguši
un zaimojuši savā negantībā
un dabas cildenumu zākājuši
46 un nonākuši šādā sakarībā
ir mazākajā aplī, kur cieš sodu
tie, kurus Dievs ir savā varenībā
49 un mūžīgajai taisnībai par godu
ar tumšo kauna zīmi zīmogojis,
ko Sodomai un Kaorsai es rodu
52 uz pieres rakstītu. Kas iztirgojis
ir savu sirdsapziņu, citus krāpdams,
tas dziļi dvēseli ir ievainojis
55 gan tam, kas viņam uzticējies, slāpdams
pēc draudzības, gan tam, kas neticīgi
no viņa novērsies. Uz augšu kāpdams
58 pa viltus kāpnēm, viņš ir cietsirdīgi
tās cēlās mīlas saites nonāvējis,
ko sējusi ir daba svētbijīgi.
61 Un tādēļ otro loku paredzējis
Dievs lišķiem, līdējiem un ierausējiem -
uz mūžu mūžiem viņš tos nolādējis.
64 Lai viņu smaka gaist pa visiem vējiem!
Bet dziļāk, pašā mazākajā lokā
par saviem grēkiem jācieš nodevējiem.»
67 Es teicu: «Meistar, atslēga tev rokā,
un tu man smagus grēkus vaļā vēri,
ko bezdibenis slēpj ikkatrā krokā.
70 Bet šķiet, tu visus grēkus neaptvēri.
Kas ir tie, kas tur dūņās iegrimuši?
Ar kādu mēru viņu vainu mēri?
73 Ja viņi Dieva dusmas pelnījuši,
kādēļ tie pilsētā nav sarkanajā?
Kam jācieš tiem, ja nav tie grēkojuši?»
76 Viņš atteica: «Kas tavu prātu vajā?
Kas dzen no cietā pamata to projām,
tam maldīties liek tumsas laukā klajā?
79 Ir Ētikā, ko bieži pārlapojām,
trīs dziņas minētas, ko Dievs ir pēlis:
uz šejieni tām līdz mēs izsekojām.
82 Ir grēcīgs, kura ļaunums citam dzēlis,
un tas, kam sirdī zvēra negantība.
Ir vainu mazāku sev plecos vēlis,
85 kas nesavaldīgs bijis. Žēlastība,
ko dāvājis ir Dievs šiem nosodītiem,
lai viņus nemoka tā izmisībaj
88 kas jāizcieš ir elles liesmās dzītiem/
ir sodu mazāku tiem piespriedusi,n>
kas jānes tiem, no citiem atdalītiem
91 «Tu, saule, kas man acis atvērusi,
tu visas manas šaubas kliedināji,
lai sirdī ticība man uzplaukst klusi.
94 Bet atbildi man, kādēļ augļotāji
tik netīkami Dieva labsirdībai?
Ak, cik gan vēl man prāta spēki vāji!»
97 «Ja pievērsīsimies mēs Prātniecībai,»
viņš teica, «atzinu tur atradīsim,
ka, pateicoties Dieva visgudrībai,
100 ir daba veidota. Tad pašķirstīsim
mēs Fiziku. Tur pašā iesākumā
pēc dažām lapām mēs jau izlasīsim,
103 ka māksla visā savā cildenumā
no dabas mācās, savas skolotājas;
šo Dieva mazmeitu mums bijīgumā
106 pie mātes dabas krūtīm turēt klājas,
lai piepildās, ko Ģenēze mums saka,
lai cilvēks attīstībā neapstājas;
109 bet augļotājiem sirds tik ir pie maka,
gan pašu dabu, gan tās sekotājus
tas nicina, to greizi aizved taka.
112 Bet mūs, šīs taisnās tiesas vērotājus,
nu gaida ceļš. Lūk, Zivis mirdz jau spoži.
Lai Dieva griba neatrod mūs vājus!
115 Lai noeju mēs sasniegt varam moži!»
7-8 Pāvests Anastasijs II (no 496. līdz 498. g.), kas centās novērst šķelšanos starp rietumu un austrumu baznīcu un labvēlīgi uzņēma Konstantinopoles delegātu Fotinu, tika uzskatīts par ķeceri.
51 Sodoma - pēc bībeles leģendas pilsēta, ko nodedzinājusi debesu uguns, jo tās iemītnieki bijuši pār mēru izvirtuši. Kaorsa - pilsēta Dienvidfrancijā, viduslaikos slavena ar saviem augļotājiem.
79 Aristoteļa darbs.
97 Aristoteļa darbs «Filozofija».
101 Aristoteļa darbs.
107 Aristoteļa darbs.