1 Tā vieta, kurā nonācām, lai kāptu
no krasta lejup, bija pilna šausmu:
mums likās, it kā elpa krūtīs slāptu.
4 Tā vieta sauca prātā ainu drausmu -
tos klintsbluķus, ko straumē sagāzusi
ir Adiče ar pastartiesas jausmu
7 pie Trento, tā ka kraujā palikusi
ir eja ciļņota, pa kuru doties
var ceļinieks uz vienu, otru pusi;
10 tā arī šeitan lejup aizlokoties
mēs ceļu redzējām un Krētas kaunu,
kam lemts reiz bija govī iemiesoties.
13 Tas pretī slējās mums ar sparu jaunu
un, sevi kozdams, niknās dusmās kauca
un zemē vārtījās ar naidu ļaunu.
16 Tad gudrais vīrs, tam pretī stādams, sauca:
«Tu domā, ka tu skati atēnieti,
kas kādreiz tevi nogalināt trauca?
19 Nē, nebūs ciest tev vairs, ko kādreiz cieti:
mans draugs nav skolots tavas māsas mākās -
mums elles uguns jāredz, elles lieti.»
22 Kā vērsis trako dusmās negantākās,
kad nāves dūriens tam ir miesā triecies,
tā ārdījās nu Minotaurs, kad sākās
25 tam naida virdums. «Tālāk no tā tiecies!»
man sauca meistars. «Ātrāk skrej uz leju,
un labāk ar šo zvēru nesatiecies!»
28 Un tā mēs turpinājām lejupeju,
zem kājām akmeņi man bieži gruva,
virs galvas radzes aizēnoja seju.
31 «Tu domā: kā tas zvērs šeit neiekļuva,»
viņš teica, «un mums abiem aizā šajā
tas savā naidā uzklupt nepaguva?
34 Tad zini: kad reiz ellē dziļākajā
es nokāpu, kur šausmas pretī šļāca,
šeit bija gludas klintis laukā klajā.
37 Bet neilgi pirms tam, kad šurpu nāca
tas, kurš no Dites moku loka pirmā
sev dvēseles tik daudzas līdzi vāca,
40 tā nodrebēja ieleja šī sirmā,
ka likās man, viss milzu izplatījums
ir saviļņojies mīlestības virmā.
43 Un pasaulei drīz nāca pārbaudījums.
Un izgruva šīs sirmo klinšu grēdas -
tas pārvērtībai bija ievadījums.
46 Nu redzam mēs šī notikuma pēdas.
Bet drīz būs asins upe, kurā vārās
tie vardarbīgie - drausmas viņu bēdas!»
49 Ak, dvēseles jūs niknās, akli kārās!
Kam dzīvē īsajā vēl sējāt nāvi?
Lāsts tam, kas naidā citam klātu skārās!
52 Es ieraudzīju līkumotu grāvi,
pār visu leju tas bij stiepis rokas,
tas bija plats, un krasti bij tam stāvi;
55 tur grēciniekiem bija jācieš mokas;
bet malā kentauri ar bultām šāva
kā mednieki, kam viņu amats sokas.
58 Mūs redzēdami, viņi skaļi bļāva;
trīs kentauri tad nošķīrās no bara,
pie loka katram bija bulta prāva;
61 viens sauca: «Atbildiet mums, kāda vara
uz moku vietu šo jūs sūtījusi?
Ja ne, tad lai šīs bultas savu dara!»
64 Mans meistars teica: «Kad būs pienākusi
tā īstā stunda, atbildi tad dosim
mēs Hīronam it mierīgi un klusi.»
67 «Šos kentaurus mēs tagad pavērosim,»
viņš teica man, «tas tur ir Nēss, kurš mira
dēļ Dējaneiras; mēs nu pasekosim
70 ir pārējiem: tas vidū Hīrons ira,
kas izauklējis dižo Ahileju;
lūk, Fols, kam dusmas tā kā krusa bira.
73 Un tūkstošiem tie iet pa visu leju,
uz dvēselēm tie savas bultas raida,
no asinīm ja kāda paceļ seju.»
76 Tad Hīrons atdalījās no šī klaida,
ar bultu viņš sev ūsas atglaudīja,
un šķita, ka no mums viņš kaut ko gaida.
79 Tad muti milzīgo viņš atdarīja
un biedriem teica: «Vai jūs pamanījāt,
kā oļus tas ar kājām izspārdīja,
82 kurš nāca pēdējais? Vai samanījāt,
ka viņš ir dzīvs?» Tad vadonis mans bilda:
«Patiešām, dzīvu jūs to ieraudzījāt,
85 to cēla pienākuma dziņa pilda,
tam jāredz ir šī leja, krēslas tītā,
to šurpu vada mīlestība cilda.
88 Man Beatriče, debess izraudzītā,
šo jauno uzdevumu uzticēja:
vest viņu zemē, dzīviem nepazītā.
91 Ja griba augstākā man pavēlēja
ar viņu iet šo mežonīgo ceļu,
tad vajaga mums viena pārcēlēja.
94 Pret tevi rokas lūgdamies es ceļu:
lai kāds no jūsējiem nes viņu pāri,
lai tam šo dzīvo nastu plecos veļu!»
97 Tad Hīrons pagriezās pret plašo āri
un, ieraudzījis Nēsu, viņam teica:
«Nes vinu plecos saudzīgi un vāri!»
100 So uzticamo pavadoni sveica
man priekā sirds, kad mēs gar upi gājām,
kur asins versme visus spēkus veica
103 tiem ļaudīm, kuru vārdus nezinājām.
Tad kentaurs teica: «Tirāni tie ļauni,
tie daudzus saminuši sev zem kājām;
106 tie varaskārē spītīgi kā auni;
lūk, Aleksandrs, tur, lūk, cietsirdīgais
un lepnais Dionīsijs - pārāk glauni
109 tas dzīvoja, šis valdnieks nežēlīgais.
Ir Adzolīno tas ar melniem matiem;
Obico d'Este ir tas nelaimīgais
112 ar blondo galvu. Tas uz līķuratiem
caur dunci nokļuva, ko sirdī dūra
tam ārlaulības dēls.» Tad mūsu skatiem
115 tie pazuda. Mums priekšā asins jūra,
kur ļaudis iegrimuši līdz pat zodam,
un arvien karstāku to grēki kūra.
118 «Tie neizbēgs nemūžam savam sodam,»
mums kentaurs sacija. «Vai redzat vīru?
Tas citu upurējis savam godam.
121 Šeit nenonāk neviens ar sirdi tīru.»
Šai asins speltē tik daudz ļaužu bija,
ka citu vairs no cita neatšķīru.
124 Pēc kāda laika skats mans samanīja,
ka seklāka šī asins upe kļuva,
līdz beidzot pāreja mūs sagaidīja.
127 «Tur tālāk,» teica Nēss, «kur klintis gruva,
ir atkal dziļums - tirāni tur vārās,
kas žēlojuši nav pat drauga tuva.
130 Tur mokās dvēseles šīs varaskārās,
tur Atila, kas zemi pātagojis,
līdz dieva sods kā slogs tam kaklā kārās,
133 tur Pirrs kas tik daudz ļaužu slepkavojis,
tur Seksts, un turp ja pametīsi aci,
tur gaudo sāpēs, grēks ko gatavojis,
136 Rinjērs Korneto un Rinjērs dei Paci,
uz ceļiem ļaudis viņi aplaupīja
un lielu jezgu sacēla un traci.»
139 Tad auļos metās viņš un projām bija.
Minotaurs, pēc grieķu mitoloģijas briesmonis, ko dzemdējusi Krētas valdnieka Mīnoja sieva Pasifaja. Minotaura tēvs bijis vērsis, ar ko Pasifaja kopojusies, ieguldamās koka govi, kuru viņai izgatavojis Daidals (Š. XXVI, 39-41, 86-87).
Dantes Ellē Minotaurs sargā septīto loku, kur tiek sodīti vardarbīgie. Atēnu ķēniņdēls Tēzejs, kas nogalināja Minotauru. Minotaura māsa Ariadne,
Pasifajas un Mīnoja meita, iedeva Tēzejam līdzi kamolu, lai viņš, nonāvējis Minotauru, varētu atrast ceļu ārā no Labirinta, kurā mita Minotaurs.
Sk. E. IX, 22-27.
Dante izmanto evaņģēlisko leģendu par zemestrīci Kristus miršanas brīdī, lai atainotu nogruvumus Ellē (E. XXI, 106-114; XXIII, 133-138; XXIV, 19-33).
Dantem šī zemestrīce notikusi, Kristum ierodoties ellē (Sk. arī E. IV, 52-63).
11-42 Grieķu filozofs Empedokls (ap 483-424 p. m. ē.) mācīja, ka pasaule attīstās, naidā atdaloties un mīlestībā apvienojoties četriem elementiem: ugunij, gaisam,ūdenim un zemei.
17 Flegetonta (E. III, 78).
66 Vistaisnīgākais no kentauriem, daudzu varoņu, arī Ahileja, audzinātājs (71; Š.
IX, 31-36).
68 Nēss mēģināja nolaupīt Dējaneiru, Hērakla sievu, bet Hērakls viņu ievainoja arindīgu bultu. Nēss mirstot uzdāvināja Dējaneirai savu sarecējušo asiņu piku,iegalvodams, ka šīm asinīm piemītot pieburšanas spējas. Kad Dējaneira kļuvagreizsirdīga uz Jolu (P. IX, 101), viņa, lai atgrieztu Hērakla mīlestību, aizsūtījaviņam mēteli, kas bija piesūcināts Nēsa asinīm. Hērakls, uzvilcis to, mira drausmīgās mokās.
72 Viens no kentauriem, kas skandalējuši Perifoja kāzās (Š. XXIV, 121-123).
107 Maķedonijas Aleksandrs (356-323 p. m. ē.).
108 Sirakūzu tirāns Dionīsijs I (407-367 p. m. ē.).
110 Padujas tirāns Endzelino IV da Romāno (1194-1259) (P. IX, 29-30).
111 Ferāras un Ankonas markas marķīzs.
114 Adzo VIII (no 1293. līdz 1308. g.) nogalināja savu tēvu Obico 1293. g.
120 1271. g. grāfs Gī de Monfors, Anžū Kārļa I vietvaldis Toskanā, dievkalpojuma
laikā Viterbo aiz atriebības nogalināja princi Henriju, Anglijas karaļa Henrija
III brāļadēlu, un aiz matiem izvilka viņu no baznīcas.
131 Huņņu valdnieks no 433. līdz 453. g., Eiropas postītājs, saukts par «dieva pātagu».
133 Epīras karalis (no 319. līdz 272. g. p. m. ē.), kas karoja ar Romu (P. VI, 44), vai
Ahileja dēls, kas, Trojai krītot, nogalināja sirmo valdnieku Priamu.
134 Seksts Pompejs (75-35 p. m. ē.), Pompeja Lielā jaunākais dēls, kas veda korsāru
karu pret Cēzaru un otro triumvirātu, vai Seksts Tarkvīnijs, pēdējā romiešu
ķēniņa Tarkvīnija Lepnā dēls, kas nežēlīgi iznīcināja Gabijas pilsētas iedzīvotājus
un, laupīdams godu Lukrēcijai, iedzina to nāvē.
'36 Rinjērs Korneto - 13. gs. laupītājs. Rinjērs dei Paci no Vaidamo - dižciltīgas
dzimtas pārstāvis, guvis slavu ar laupīšanām un slepkavībām.