1 Pirms Nēss mums atkal bija stājis blaku,
mēs kādā biezā mežā iegriezāmies,
kur neredzējām it nevienu taku.
4 Ar kokiem dīvainiem tur sastapāmies,
tiem lapas pelēkas bij, nevis zaļas,
to zarus redzējām mēs aizlokāmies
7 it kā tiem nebūtu nekādas daļas,
ka augļu nav tiem, tikai inde baisa.
Tur neskanēja putnu dziesmas skaļas,
10 tik drūmās harpijas tur ligzdas taisa -
tās trojiešus no Strofadēm reiz dzina
ar vēsti ļaunu: cerības tiem gaisa.
13 Tām vēderi ir smagi kā no svina,
kā cilvēkiem tām sejas, spārni plati;
gar zariem līkajiem tās nagus trina.
16 Man teica meistars: «Briesmoņus šos skati
un zini, ka tu otrā aplī esi,
un visu iegaumē, kā vienmēr prati!
19 Tu grūtības it visas godam nesi,
tik apstaigādams grēcinieku klaidus,
pa reizei skumjas nopūtas tu dvesi.»
22 No visām pusēm dzirdēju es vaidus,
bet redzēt neredzēju tos, kas cieta,
kā likās, nežēlīgi smagus spaidus.
25 Es domāju, ka skaidra ir šī lieta:
no mums šie ļaudis bija paslēpušies
aiz krūmiem, kur tiem šķita droša vieta.
28 Šie krūmi bija cieši savijušies.
«Ja kādu zariņu tu nolauzīsi,»
man teica meistars, «tos, kas patvērušies
31 šai mežā kroplajā, tu saklausīsi.»
Tad dzinumu no dzeloņplūmes rāvu;
tā sauca: «Tu man sāpes nodarīsi!»
34 un riesa asinis kā brūnu rāvu
un sauca atkal: «Kam tu mani moki?
Jel žēlo! Ļauj man stāvēt, kā es stāvu!
37 Mēs bijām cilvēki, nu esam koki.
Kaut tava roka žēlīgāka būtu,
Kaut prātā nebūtu tev šādi joki!»
Kā stumbeņa zaļš, kas deg ar liesmu grūtu,
dveš smagās elsās, karstas lāses riešot
un žēli vaidot līdz ar vēja pūtu,
tā koks, kam zars bij lauzts, nu, sāpes ciešot,
ar asins tērci vārdus tecināja,
man sirdī žēlumu un bailes viešot.
Tam meistars sacīja: «Viņš nezināja,
tu, ievainotā dvēsele, kas raudi,
ka tas, ko manas vārsmas liecināja,
ir tevī iemiesots, kas apburts snaudi,
un tādēļ izstiepa viņš savu roku;
bet nu tu viņa līdzcietību baudi.
Tad pastāsti, kā kļuvi tu par koku,
kas esi tu un kas tu kādreiz biji,
kādēļ tev jāizcieš ir tik daudz moku!»
Koks teica: «Laipnību man parādīji,
nu stāstīšu, jo runīgs es no dabas,
tu vārdus snaudošos man atraisīji.
Es esmu tas, kam atslēgas bij abas,
ar kurām Fridriham es sirdi vēru,
man likās, mani gaida dienas labas;
es pienākuma grožus cieši tvēru,
no noslēpumiem citus atbīdīju
un reibdams uzticības kausu dzēru.
Bet tad pēc kāda laika pamanīju,
ka kāda izvirtule bola acis
uz ķeizaru - to viņai aizrādīju,
un tad nu sākās negantākais tracis:
pret mani viņa visus sakūdīja,
un tā viss gods un prieks man drīz bij placis.
Mans gars tik dziļā izmisumā bija,
tam likās: nāve tik var glābt no kauna,
šo ceļu kļūmīgo tas izraudzīja.
Pie saknēm, kuras dzen šis koks no jauna,
jums zvēru: neesmu lauzis uzticību
šim valdniekam, ko sargāju no ļauna.
Tas, kurš pie dzīviem ies, ar cēlsirdību
lai manu piemiņu tas tīru dara,
kas nomelnota ir caur neģēlību!»
«Viņš apklusis. Bet diena nav tik gara,»
man teica dzejnieks, «lai mēs laiku šķiestu.
Kaut ko vēl izdibini no šī gara!»
82 «Lai kādas domas manā galvā briestu,»
es viņam teicu, «jautāt man nav spēka,
man liekas, it kā sāpes sirdi grieztu.»
85 Tad viņš tam teica: «Mūsu ceļš nav dēka,
mūs vada augstāks prāts kopš vakardienas;
šis virs tev līdzēs - žēl tam tava grēka;
88 bet teic, kā dvēsele šais mezglos sienas,
līdz brīvi apkārt klīst vairs nav tai spēju;
vai cerības tai izkļūt nav nevienas?»
91 Koks nopūtās tad stiprāk vēl par vēju,
kas līdz ar viņa balsi smagi pūta:
«Lai atbildētu, vārdus nemeklēju.
94 Ir dvēslei šķiršanās no miesām grūta;
pēc vardarbības negantas un spējas
to Mīnojs septītajā rīklē sūta.
97 Tā nokrīt mežā, tur, kur palaimējas;
bet tur, kur Fortūna to iesviedusi,
tā dīgst kā grauds pēc krietni veiktas sējas.
100 Par meža koku izaug viņa klusi.
Un harpijas, kas viņas lapās ganās,
cērt logu, kur nāk sāpe izsalkusi.
103 Kad pienāks reiz tā lielā apģērbšanās,
mums neatrast vairs projām mestās miesas
un tukšas paliks mūsu ilgošanās
106 kā purva zāles stiegrainas un liesas.
Mums ietērps karāsies šai mežā baigā,
būs kailas dvēseles pēc taisnās tiesas.»
109 Mums dziļas skumjas zīmētas bij vaigā,
mēs nopūtāmies, sirdij pāri plūstot,
kad pēkšņi klausīties mums nācās klaigā -
112 tā kliegt mēdz mednieki, kas, zvēru gūstot,
to vajā, līdz tas uzveikts zemē gāžas:
dimd pakavi, zem kājām zariem lūstot.
115 Tā, lūk, no kreisās puses kliedzot drāžas
šurp divi kaili, saskrambāti stāvi,
brīkšķ biežņa, kurai viņi cauri brāžas.
118 Tas pirmais sauca: «Nāc jel, nāc jel, nāve!»
un otrais, skrienot aizelsies, bez dvašas:
«Tu, Lāno, naidniekus pie Topo kāvi,
121 bet kājas tur tev nebija tik ašas!»
un, gauži pārguris, viņš krūmos krita.
Tiem aizmugurē stiepās biežņas plašas,
124 tur melni suņi skrēja cits aiz cita,
un, nikni riedami, tie dusmas šļāca,
no ķēdēm norāvušies vini šķita.
127 Tie zobiem plosīja, kas ķetnās nāca;
kas bēga, to tie vajāja un ķēra,
un plēstos locekļus tie projām vāca.
130 Aiz rokas pavadonis mani tvēra
un pieveda pie asiņaina krūma,
kas raudot savu sirdi vaļā vēra:
133 «O, Džakomo da Sant'Andrēa, kļūma
bij iedoma, ka es tavs aizsargs kļūšu.
Vai vainīgs es, ka dzīve tev tik drūma?»
136 Tad meistars teica: «Nezaudē tik dūšu!
Lai kādas bēdas tevi apsēdušas,
ja varēšu, tev palīdzīgs es būšu.»
139 «Jūs, dvēseles, kas esat atnākušas,»
tas teica, «skatīt mana kauna mokas,
kas visas lapas man ir norāvušas;
142 lai tās nu kopā savāc jūsu rokas!
No Kristītāja pilsētas es nāku,
kur agrāk patrons bija Marss - tam sokas
145 to allaž bēdās dzīt ar savu māku;
ja nebūtu no viņa palikušas
tās pēdas, kuras es jau aizmirst sāku,
148 tad rokas, kas no jauna uzcēlušas
šo pilsētu uz gruvešiem un pelniem,
šo darbu velti būtu darījušas.
151 Es pakāros zem padebešiem melniem.»
Mītiski putni ar sievietes sejām, kas dzīvojuši Strofadu salās. Kad Enejs ar trojiešiem tur piestājis ceļā uz Itāliju, harpijas sagandējušas viņu ēdienu un viena no tām pareģojusi, ka badā tie apēdīšot galdus.
48 Vergilijs «EneīdA» stAsta, k» tnd, knd Enejs, ieradies TrAķijA, «Acis lauzt miršu krūmu, lai ar tA zariem izrotātu savu nltAri, no mizas sAkušns nAkt asinis un atskanējusi šeit apraktā Trojas ķēniņdēla Polidora žēlā balss (E. XXX, 13-21;
Š. XX, 115).
58 -59 Pjērs della Viņja, imperatora Fridriha II (E. X, 119) kanclers un favorīts, spīdošs stilists un orators. Viņš krita nežēlastībā tika ieslodzīts cietumā, un viņam tika izdurtas acis. 1249. g. viņš izdarīja pašnāvību. Atslēgas… abas - pierunāšanas un atrunāšanas atslēga.
96 Sk. E. V, 4-15.
102 Lauzuma vietu, no kurienes nāk vaidi un kliedzieni.
103 Pastarā tiesa.
104 Dante, atkāpdamies no baznīcas dogmas, pauž uzskatu, ka pašnāvnieku dvēseles pastardienā nesavienosies ar miesām.
118 Sjēnietis Lāno, viens no «izšķērdētāju draudzes» (E. XXIX, 130), kas krita kaujā pie Topo (1287. g.), kur gēniešus sakāva arecieši.
119 Džakomo da Sant-Andrēa (133), bagāts padujietis, slavens izšķērdētājs.
143 No Florences, kur jaunā, kristīgā patrona Jāņa Kristītāja dēļ aizmirsts pagāniskais patrons Marss, kas par to atriebjas, allaž uzsūtot pilsētai karus.
146-150Dantes laika Florencē Vecā Tilta (Ponte Vecchio) galā stāvēja akmens zirga statujas atlūznis (P. XVI, 145-147). Tautā klīda valodas, ka tā esot pilsētas sargātāja Marsa statuja. Kad Atila nopostījis pilsētu, tā iemesta Arno upē, bet kad Kārlis
Lielais pilsētu atjaunojis, no upes tikusi izvilkta un vecajā vietā uzstādīta tās apakšdaļa, jo citādi nebūtu bijis iespējams pilsētu no jauna uzcelt: tā atkal būtu nolīdzināta līdz ar zemi.
151 Loto deļji Aļji, tiesnesis, kas par kukuli pasludinājis netaisnu spriedumu, vai Roko dei Modzi, izputējis bagātnieks.