1 Mums dziļa žēlsirdība sirdī zagās,
mēs izkaisītās lapas kopā vācām
ap krūmu, kurš bij grimis skumjās smagās.
4 No tālienes pie robežas mēs nācām,
kas otro apli nošķīra no trešā,
un taisnība man šķita dzīvi mācām.
7 Mēs nonākuši bijām malā svešā,
kails līdzenums mums priekšā parādījās
kā ubags kārns, kas palicis ir bešā.
10 Skumjš mežs kā čūskas loks tam apkārt vijās,
un apkārt mežam stiepās bēdu grāvis:
mēs apstājāmies šeit, kur apļi mijās.
13 Šeit nāves pļāvējs katru prieku pļāvis,
sev priekšā redzējām tik sausu smilti,
kas jābrien tam, kas sirdī grēku krāvis.
16 Ak Dieva bargums, šausti tu to cilti,
kas pacēlusi ir pret tevi roku,
lai ļaudis netiek maldu tīklos vilti!
19 Es dēstīšu tiem zināšanas koku!
Lūk, kailas dvēseles tur klejo bariem,
un, žēli raudot, daudz tās izcieš moku:
22 uz muguras bij jāguļ dažiem gariem,
bet citi bija sēdus sakņupuši,
vēl citi apkārt gāja soļiem gariem.
25 Bij ejošie visvairāk sanākuši,
vismazāk bija to, kas gulēdami
visskaudrāk mokas cieta izmisuši.
28 Pār tuksnesi, no gaisa lidodami,
uz leju uguns pušķi lēni lija,
it visu zemes virsu pārklādami.
31 Kad Aleksandrs Indijā reiz bija,
kur cīņā pretinieku uzvarēja,
viņš liesmas lejup krītam ieraudzīja.
34 Viņš ļaudīm zemi mīdīt pavēlēja:
dziest ātrāk ugunsmēles izkliedētas.
Tā šeitan lejup gāzās versme spēja;
37 jau visas smiltis bija sakaitētas
un liesmoja kā aizdegusies posa,
ar šķiltavām kad dzirkstis tajā sētas.
40 Ak, kādas ciešanas šos ļaudis plosa!
Tie locījās kā karnevālā baigā,
uz kuru mūžu sodība tos posa.
43 Es teicu: «Meistar, tu, kas visur staigā,
man vaļā atslēgdams šīs moku mājas,
un visu veic ar varas zīmi vaigā,
46 kas ir šis lielais vīrs, kurš nebēdājas
par liesmām šīm un nicinoši smaida,
kad ugunsmēles viņam pāri klājas?»
49 Man atbildēja cilvēks šis bez naida:
«Kāds biju dzīvs, tāds tagad esmu miris,
šīs mokas neizspiedīs man ne vaida.
52 Ir Zevam viņa ļaunais nodoms iris,
ir velti viņam zibens izkalts ticis,
ir velti viņa dusmu virdums biris;
55 un kaut viņš Etnas kalvē strādāt licis
līdz pagurumam ciklopiem bez mitas,
šim dievam neesmu es izpaticis.
58 Lai uguns lietus man pret miesām sitas,
bet Zevam atriebība nebij salda.
Man daļa šī, un nevēlos es citas.»
61 Tad vadonis mans teica: «Vairies malda,
kas, Kapanej, tev sirdī lepni lodā,
no augstprātības bēdz, kas tevī valda!
64 Tā tevi dzen visbargākajā sodā,
kam līdzīgas nav pat šīs elles mokas,
šis netikums nevienu neceļ godā.»
67 Un tad viņš mani saņēma aiz rokas
un teica: «Septiņi bij valdinieki,
kas lenca Tēbas; te tu redzi to, kas
70 pret Dievu dumpojās, kam likās lieki
jebkuras lūgsnas vārdi pazemīgi;
viss viņa nicinājums - tukši nieki.
73 Nāc man aiz muguras nu uzmanīgi
un neliec kājas smiltī svelošajā,
pie meža tuvāk turies piesardzīgi!»
76 Tad klusām nonācām mēs vietā tajā,
kur sarkans strauts no meža ārā brāžas,
tā sarkanums vēl tagad mani vajā.
79 Kā Bulikama straumes strautā gāžas,
ko grēcinieces savā starpā dala,
tā, lūk, šis strauts pa smiltīm lejup drāžas.
82 No akmens dibens tam un katra mala;
es sapratu, ka tur iet mūsu taka,
tik gara tā, ka likās, nav tai gala.
85 Tad klausījos, ko vadonis man saka:
«Tu redzējis, kā zari miesas skrāpē,
kā dūņas ļaudis māc un purva dvaka;
88 pie asins straumes klausījies to sāpē,
bet kaut ko tādu redzējis vēl neesi
kā upi šo, kas visas liesmas slāpē.
91 Tai līdzīgas tu arī neredzēsi;
bet noslēpumu, kurā tā ir tīta,
ar dziļu prātu izdibināt spēsi.
94 Ir jūras vidū zeme izpostīta,
tur zelta laikos Saturns valdnieks bija,
tā Krēta ir. Bet tad tās slavas vīta.
97 Tur ir kāds kalns, ko zaļas lapas vija
un apveldzēja ūdeņi, to sauca
par Idu; bet, kopš vecos dievus mija
100 tā ticība, kam sirdis pretī trauca,
tas pamests ir. Tur Reja dēla raudas
slēpt lika vējiem, kuri apkārt kauca.
103 Šai kalnā iekšā, it kā celts no snaudas,
stāv vīrs, aiz muguras tam Damiāta,
pret Romu skats, un augšā vēju gaudas.
106 Tam galva ir no zelta darināta,
no sudraba tam krūtis ir un rokas,
no vara apakšdaļa liedināta.
109 Tā miesu dziļas plaisas klāj un krokas,
pa kurām asaras uz leju veļas,
jo raud šis sirmais vīrs, kam jācieš mokas.
112 Tās cauri klintīm plūst, kas grūst un šķeļas,
tās apakšzemē izgrauzušas alu,
un no šīm asarām trīs upes ceļas.
115 Tā bija Aheronta, kuras malu
vispirms mēs sasniedzām; tad pēcāk gājām
pie tiem, kas bija ņēmuši sev galu,
118 cits cita godu mīdīdami kājām -
ar Stiksas dūņām viņu dusmas jaucas,
un neizkļūt tiem no šīm moku mājām.
121 Bet trešā upe Flegetonta saucas.
Tās visas, lauzdamās pa šauru gravu
no klintīm lejup, uz šo leju traucas,
124 un tad tās izbeidz tecējumu savu
un veido Kocitu; tu ieraudzīsi
šo dīķi, kad mēs sasniegsim to pļavu.»
127 Es viņam lūdzu: «Varbūt pastāstīsi,
kādēļ šo sateku vēl neredzējām?»
Viņš atteica: «To tūdaļ sapratīsi.
130 Mēs taisni lejup doties nevarējām,
šai ieplakai mēs apkārt vien tik gājām
un visu apli noiet nepaspējām.»
133 «Ir garš tas ceļš, ko abi nostaigājām,»
es viņam teicu, «taču kur ir Lēta?
Kur Flegetonta? Kā tās neuzgājām?»
136 «Man tīkams ir tavs gars, kas visu pēta,»
viņš atteica. «Lai neziņu nu gainām!
Tas soģis augstākais, kas grēkus vēta,
139 ved Lētā dvēsles mazgāties no vainām.
Ir Flegetonta tā, ko patreiz skatām.
Nu iesim projām no šīm moku ainām!
142 Lai visas šaušalas nu nostu kratām!»
10 Pašnāvnieku mežs.
22 Dieva zaimotājiem.
23 Kukuļņēmēji (E. XVII, 34-78).
24 Sodomīti (cilvēki, kas kopojas ar dzīvniekiem).
31-35 Leģenda par Maķedonijas Aleksandru.
46-48 Kapanejs, dieva zaimotājs, viens no septiņiem ķēniņiem, kurš lenca Tēbas un par kura bojāeju Stacijs (Š. XXI, 9) stāsta «Tēbaīdā». Uzkāpis uz Tēbu mūra, Kapanejs metis pārdrošu izaicinājumu dieviem, Tēbu sargātājiem, un pašam Zevam. Zevs viņu iznīcinājis ar zibeni. Knrsta minerālūdens ezers Viturbo tuvuma, šis ezers jau Romas laikos bija slavens ar savām dziednieciskajām spējām. No ezera iztecēja strauts, kura ūdeni izmantoja Viterbo priekamāju un piršu turētājas. Saturna (Krona) sieva un māsa. Kad Saturna māte Geja viņam pareģoja, ka viņu gāzīs paša bērns, viņš savus bērnus, tiklīdz tie piedzima, tūdaļ aprija. Taču Reja izglāba pēdējo dēlu - Zevu un paslēpa to Idas kalnā.
Vīra tēls aizgūts no bībeles leģendas: Bābeles ķēniņam Nebukadnecaram sapnī rādījies tieši tāds pats milzu vīrs, un pravietis Daniels šo vīziju iztulkojis kā tagadējo un turpmāko ķēniņvalstu simbolu. Dantem šis vīrs ir simbols cilvēku ciltij, kas mainās līdzi laikmetiem. Ir pagājis zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmets. Tagad viņa miesu klāj plaisas un krokas - cilvēces netikumi, un tuvu ir viņa gals. Vīram aiz muguras Damiāta - pilsēta Nīlas deltā, tas nozīmē, ka seno ķēniņvalstu laiks ir pagājis. Viņa skatiens vērsts pret Romu, no kuras, pēc Dantes uzskatiem, vēl pasaulei varētu nākt glābiņš.
Sk. E. III, 78.