1 Nu ejam mēs pa akmeņaino malu,
un strauta tvaiki mūs no liesmām sargā,
lai tajās neņemtu mēs ļaunu galu.
4 Kā atspiesta ar dambi jūra bargā
ir Flandrijā starp Visandi un Brigi,
lai pasargāta būtu zeme dārgā;
7 kā padujieši būvē uzcītīgi
gar Brentu aizsprostu, lai neizgaistu
viss zemē krātais valgums priekšlaicīgi;
10 tā arī vietā šai, kaut ne tik skaistu
un ne tik augstu, dambi ieraudzījām.
Ar kādu uzdevumu lai to saistu,
13 es nezinu. No meža drīz jau bijām
mēs attālinājušies. Vakaroja.
Te pēkšņi dvēseles mēs pamanījām
16 gar dambi soļojam; tās uzlūkoja
mūs skropstām savilktām, kā, diegu verot,
miedz acis drēbnieks vecs. Te atstaroja
19 smaids vienam sejā; man pie krūtīm tverot,
tas sauca: «Ak, kāds brīnums!» stiepdams roku.
Es, savā prātā viņam tēlu sverot
22 un sejā izlasot daudz uguns moku:
«Vai jūs tas, ser Brūnēto?» atbildēju
un skatu pārlaidu pār garu loku.
25 Viņš teica: «Dēls, vai tevi netraucēju?
Tik labprāt es ar tevi parunātu.
Es tevi ieraudzīt šeit necerēju.»
28 Es viņam atteicu: «Ar mīļu prātu
es pabūšu ar jums pēc ceļa gara,
mans pavadonis pastāvēs mums klātu.»
31 «Dēls,» teica viņš, «ikviens, kurš no šī bara
uz brīdi apstājas, simts gadu gulēs,
un viņa miesas šaustīs uguns vara.
34 Tā rētas it neviens vairs nenopūlēs.
Pa leju paiešos tev līdz, tad došos
pie tiem, kas akmeņus nes grēku kulēs.»
37 Es klausījos šais vārdos biedinošos,
man bail bij viņam līdzi nokāpt lejā;
pa priekšu gāja meistars soļos drošos.
40 Bruņoto teica, vērdamies man sejā:
«Kāds liktenis ir tevi šurpu dzinis
pirms dienas pēdējās šai ēnu lejā?
43 un kas ir tas, kurš ceļu tev ir minis?»
«Es kādā lejā biju apmaldījies,»
es atteicu, «ko mežs bij tumsā tinis,
46 mans dzīves laiks vēl nebij piepildījies,
bet vakarrīt to atstāju aiz sevis,
jo ceļā man šis vīrs bij pagadījies.»
49 Viņš teica: «Liktenis tev zvaigzni devis,
tai seko, un tu tiksi slavas ostā,
un gadsimteņi mācīsies no tevis;
52 un, ja es nebūtu šai dziļā postā,
kur redzu, cik tev debess labvēlīga,
kā plaukst tev ziedi laukā, salnas kostā,
55 tev mana roka būtu noderīga.
Bet tauta nepateicīgā un ļaunā,
no Fjēzolas kas nāca augstprātīga,
58 tā tevi mīdīs, gāzīs tevi kaunā:
kā gan lai spēj starp pīlādžkokiem prastiem
nest saldus augļus vīģe staltā, jaunā?
61 Tu esi dzimis darbiem neparastiem;
no viņu skaudības un skopulības
tev projām jātiecas uz dižiem krastiem.
64 Ir tavos vārdos tik daudz patiesības,
pēc tās jau drīz salks ļaudis tuvi, tāli,
bet tiem, kas galvas slien aiz iedomības,
67 nekad tiem knābis nespēs aizsniegt zāli.
Lai lopi šie, no Fjēzolas kas nāca,
rij paši sevi, brālis ēd lai brāli,
70 un, ja tais mēslos, ko tie kopā vāca,
dīgst brīnumstāds, lai neķeras tam klātu!
Lai cik daudz indes tie pret tevi šļāca,
73 tie mūžam nespēs grozīt Dieva prātu.
Tai ligzdā, kur to ļaunums perinājās,
mēs jaušam dzīvu sēklu, gadiem krātu
76 no laikiem tiem, kad Roma dibinājās.»
«Ja mana vēlme izpildīta tiktu,»
es atbildēju, «atgrieztos jūs mājās
79 pie cilvēkiem, vairs šeitan nepaliktu.
Jūs mācījāt man apjēgt mūžīguinu,
jūs it nekad man nevēlējāt sliktu.
82 Es sirdī glabāju to starojumu,
kas nāk no jūsu tēvišķīgā tēla,
un uzskatu par savu pienākumu
85 teikt vārdus, kuros pateicība kvēla
jums izskanēs, es tajos izsacīšu,
ko tēvs var sagaidīt no krietna dēla.
88 To, ko jūs stāstāt man, es pierakstīšu,
ar citām liecībām to paglabāšu
un donnai došu, kad to ieraudzīšu.
91 Es tajā patiesību vaļā klāšu,
lai negrauž mani ļauna sirdsapziņa,
kad Fortūnai es gatavs priekšā stāšu.
94 Man zināms ir, ko solījusi viņa,
lai kā ar viņa grieztu savu ratu,
lai kā pret mani vērstos akla dziņa.»
97 Tad meistars mans, pret mani vērsdams skatu
pār labo plecu, teica: «Tas, kas klausās
ar prātu, nekļūdīsies ne par matu.»
100 Un tad mans prāts no kūnām ārā trausās,
es lūdzu, lai Brūnēto nosauc dažas
no dvēselēm, kas klīst šais smiltīs sausās.
103 Viņš atbildēja: «No šīs nāves ražas
vērts vērā likt tik nedaudzus, tie citi
lai paliek noklusēti - man ir bažas,
106 ka laika nepietiks. Tu bēdīgs šķiti,
kad ieraudzīji tos, un tavi prāti
tad nolaidās no sfēras, kurā miti.
109 Tie rakstu vīri, tālu daudzināti,
un baznīcļaudis bij: aiz Prisciāna,
kas satraukts iet ar savu sāpju vāti,
112 Frančesko no Akorso ģints; pie sāna
tam soļo vīrs, kam tik daudz grēku bijis,
ka apslēpt nespēj tos vairs plēve plāna.
115 Uz Bakiljoni pāvests aizraidījis
to bija: tur tas savā kaunā mira.
Nu būšu es tev kaut ko pastāstījis.
118 Tais vārdos, kuri tavā sirdī bira
kā sēkla vēl ir mana dzīvošana,
kaut dzīves rožukronis trūkstot ira.»
121 Tad gāja viņš, un viņa aiziešana
tik cieņas pilna bij, ka nodomāju:
tā redzam soļojam, kad zvani zvana,
124 mēs uzvarētāju, ne zaudētāju.
23 Brūnēto Latīni (ap 1220-1295), zinātnieks, rakstnieks un politisks darbinieks Florences komūnā, gvelfs. Sarakstījis «Grāmatu par dārgumiem», plašu prozas enciklopēdiju franču valodā, un šī darba saīsinātu variantu «Mazais dārgums» itāļu valodā dzejā. Dante, kas no viņa bija guvis daudz zināšanu, uzskatīja viņu par savu skolotāju.
57 Leģenda stāsta, ka romieši Cēzara laikos nopostījuši Fjēzolas pilsētu un Arno krastā Fjēzolas kalnu pakājē dibinājuši Florenci, un tur pārcēlušies daudzi fjēzolieši. Vēlāk Fjēzola tika atjaunota, bet iedzīvotāju pieplūdums no turieneFlorencē turpinājās. Dante uzskatīja, ka šis iedzīvotāju sajaukums novedis Florenci pie pagrimuma. Sevi viņš uzskatīja par vienu no nedaudzajiem to romiešu pēctečiem, kuri dibinājuši Florenci.
89 Ar pareģojumiem, ko izteikuši Čako (E. VI, 64-72) un Farināta (E. X, 79-81).
90 Beatričei (E. X, 130-132).
110 Ievērojams 6. gs. latīņu gramatiķis.
112 Ievērojams florenciešu jurists, vēl slavenāka jurista dēls.
113 Andrēa dei Modzi, Florences bīskaps, ko pāvests Bonifacijs VIII tā skandalozās uzvedības dēļ 1295. g. no Florences pārcēla uz Vičencu Bakiljones krastā.