1 Jau dzirdama bij ūdens dobjā duna,
kurš nākamajā lokā lejup trauca,
kad pēkšņi atskanēja ļaužu runa;
4 šī dūkoņa vēl vārdus kopā jauca,
bet šurp no bara, uguns lietum līstot,
trīs ēnas pretī skrēja mums un sauca:
7 «Jel apstājies! Pat tevi nepazīstot,
pēc tava apģērba mēs redzēt varam,
tu nāc no pilsētas, kur, zaņķī šķīstot
10 grimst tikumi, tiek spārni lauzti garam.»
Ak, kādās mokās viņi noraustījās,
kad liesmas redzēju to miesas skaram!
13 Mans vadonis to balsī ieklausījās
un teica tad, pret mani vērsis seju:
«Šīs ēnas, kas mums pēkšņi parādījās,
16 mēs pagaidīsim. Lūk, ar kādu skrēju
tās trauc! Kā bultas līst pār viņām liesmas.»
Tās pienākušas sāka skandēt dzeju
19 ar vārsmām antīkām un dziedāt dziesmas.
Kā kaili cīkstoņi, kas cīņai stājas,
vispirms ar acīm aplēš visas briesmas
22 un redz, kur pretiniekam vietas vājas,
šīs ēnas trīs, mums apkārt riņķodamas,
bez mitas soļos cilādamas kājas,
25 pret mani vērsa seju vērodamas.
Viens teica tad: «Ja tu šai posta vietā,
kur mums šīs uguns mokas izciešamas,
28 mūs nicinātu taisnīgumā cietā,
tad noliecies kaut mūsu slavas priekšā
un ceļā apstājies, caur elli ietā!
31 Kas esi tu? Kā dzīvs šeit tiki iekšā?
Jel klausies, ko tev vēstīsim mēs, gari,
un mūsu vaidus paņem līdz sev riekšā!
34 Tas kailais vīrs, ko tu ar skatu skari,
kas priekšā gāja man, kad uguns lija,
bij lielāks, nekā iedomāties vari.
37 Gvalrādas mazdēls Gvido Gverra bija
tas, un ar zobenu un asu prātu
tas savā mūžā daudz ko izdarīja.
40 Tas otrais, kurš man pienācis ir klātu,
Tegiaio Aldobrandi ir, no Dieva
tas darbiem juta sevi aicinātu.
43 Ak, kaut man secen ietu tava nievā!
Jākopo Rustikuči biju; dzīvē
visvairāk kaitēja man špetnā sieva.»
46 Cik daudz tiem jācieš bij šai sāpju spīvē!
Un, ja man bargā uguns nedraudētu,
es mestos iekšā šajā ļaužu blīvē;
49 bet liesmas šīs es uzveikt nevarētu:
lai arī kā es viņus apkampt tiecos,
tās, lejup līstot, mani nesaudzētu.
52 «Ne nicinājumā, bet bēdās liecos
es jūsu moku priekšā,» viņiem teicu;
«ak, kā no baismas šīs lai augšup sliecos,
55 kā lai šo izmisuma milzi veicu,
kas sirdij uzlicis tik smagu vāku?
Jūs, vīri slavenie, es skumji sveicu,
58 no jūsu dzimtās pilsētas es nāku,
kur jūsu darbus, vārdus godājamos
ar sajūsmu es agri pazīt sāku.
61 Kaut grimāt grēkos, grūti izpērkamos,
es jūsu saldos augļus meklēt eju
šais sāpju ceļos, smagi staigājamos.»
64 Tad teica viņš, pret mani vērsis seju:
«Lai gars tavs ilgi tevi tālāk vada,
lai slavas saule mirdz pār tavu dzeju!
67 Teic, vai vēl domas dižums darbus rada
tai pilsētā, kam vārds bij ziedos plaucis,
jeb vai tā nīkst un pagrimst gads pēc gada?
70 Giljelmo Borsiēre, kuru saucis
ir liktenis pie mums pirms brīža īsa,
ir zaļās atmiņas mums zemē traucis.»
73 Tad sirdij pārskrēja man sāpju trīsa,
es saucu: «Vazaņķi tur nāca
un mantrauši, no lepnuma kas plīsa.
76 Tie brīvo garu vajāja un māca
un važās iekalt centās to par vari,
pret tikumu tie savu indi šļāca.»
79 «Ja vēlmes tā tu apmierināt vari,»
tie teica, lūgumu kad izpildīju,
«tu laimīgs, jo tu citiem labu dari.
82 Kad atkal skatīsi tu Itāliju
un viņas zvaigznes pēc šīs drūmās vietas,
tad varēsi tu sacīt: Es tur biju.
85 Ja mūsu liktens pieminams tev šķietas,
mēs tevi uzskatām par izredzētu
nest vēsti, kā mums dvēseles šeit sietas.»
88 Tad viņi pazuda. Mēs nepaspētu
pat «āmen» pasacīt, kad prom tie bija,
it kā tiem tālāk traukt kāds pavēlētu.
91 Tad dzirdējām, ka kaut kur ūdens lija,
tas krāca putodams tik skaļā virmā,
ka auss mums vārdus tikko saklausīja.
94 Kā upe tā, kas ceļu lauž sev pirmā
gar Apenīnu grēdas kreiso pusi
uz leju no Monvīzo kalna sirmā
97 un, pirms tā ieplakā ir nonākusi,
vēl augštecē par Akvavētu saucas
un tad, sev jaunus spēkus uzkrājusi,
100 no Alpiem pret San-Benedeto traucas,
tā redzējām šeit ūdeņus, kas plūstot
ar baisu sarkanumu kopā jaucas.
103 Man apkārt virve bij, lai, lūsi gūstot,
es vina krāšņo ādu iemantotu,
sev gandarījumu un prieku gūstot.
106 Lai metienam šo virvi gatavotu,
es noraisīju to un cilpā viju,
lai īstā brīdī vadonim to dotu.
109 Viņš pavēlēja, un es paklausīju,
viņš pagriezās un virvi lejup svieda;
kur dziļumā tā zuda, nemanīju.
112 Man likās, ka kāds noslēpums tur brieda,
kāds brīnums, kuru uzburs viņa mājiens
un kuru vada viņa griba vieda.
115 Ak, kā gan jāapsver tam katrs gājiens
to priekšā, kam par maz ir darbus vērot,
kas zināt grib, ko sedzis domu klājiens!
118 Viņš teica man: «Drīz varēsi tu mērot
ar skatiem to, ko ieraudzīt tev vēlu,
to, kas tev domām satraukti liek zvērot.»
121 Ja patiesība nāk caur māņu tēlu,
mēs lūpas parasti sev cieši slēdzam;
bet šoreiz teikšu es ar balsi kvēlu
124 to, ko tik bieži mēs vēl neapjēdzam
un, bīdamies bez vainas nonākt kaunā,
gan sev, gan ari citiem apslēpt mēdzam.
127 Tev lūdzu, lasītāj: jel neņem ļaunā!
Es zvēru tev pie savas Komēdijas:
tev ausīs patiesība gaismā jaunā.
130 Cik dīvaini tās ceļi lokos vijas!
Es redzēju uz augšu slietu stāvu,
kur biezā tumsība ar gaismu mijas.
133 Tā nirējs rokās enkuru tver prāvu,
no jūras dziļumiem to vilcis laukā,
un, pārvarējis stipro ūdens strāvu,
136 nes atpakaļ, lai drošs ir kuģis aukā.
Gvalrāda - Bellinčona Bērti dei Raviņjāni (P. XV, 112), slavena Florences pilsoņa meita, grāfa Gvido Vecā sieva, kurš ir grāfu Gvidi ciltstēvs (miris 1213. g.).
Gvalrāda kļuvusi leģendāra kā seno florenciešu tikumības paraugs. Gvido Gverra - ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs.
Ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs, kas veltīgi centās atrunāt florenciešus no kara pret gēniešiem, kurš beidzās ar florenciešu sakāvi pie Montaperti. Par viņa likteni Dante apjautājās Čako (E. VI, 79-84).
Ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs. Par viņa likteni Dante apjautājās Čako (E. VI, 79-84).
Florencē (lat. «ziedošajā»).
Ietekmīgs florencietis.
Montone, kas ietek Adrijas jūrā. Pie San-Benedeto klostera tā veido ūdenskritumu.
Daļa komentētāju saskata virvē viltības emblēmu: Dante kādreiz ar viltības palīdzību esot gribējis savaldzināt sievietes (lūsis simbolizē saldkaisli). Citi, gluži otrādi, virvi uzskata par atturības emblēmu, ar kuru uzveikt saldkaisli.
Nosaukdams savu darbu par komēdiju (sk. ari E. XXI, 2), Dante izmanto viduslaiku terminoloģiju: komēdija, kā viņš skaidro vēstulē Kangrandem, esot neitrāla stila poētisks, tautas valodā rakstīts darbs ar šausminošu sākumu un laimīgām beigām, traģēdija - augsta stila darbs ar mierīgu, pacilājošu sākumu un drausmīgām beigām. Tādēļ Vergilijs Dantes Komēdijā savu «Eneīdu» sauc par traģēdiju
(E. XX, 116). Nosaukumu «dievišķā» Dantes darbam piešķīra sajūsminātās nākamās paaudzes.