1 «Nu aplūko šo garastaino zvēru,
kas laužas cauri kalniem, cauri mūriem )
un smaku laiž kā smacējošu seru,
4 lai piekvēpst pasaule ar dūmiem sūriem.»
Tā teica vadonis un zvēram māja,
kas upē valstījās gar klinšu stūriem.
7 Un tad šis briesmonis mums priekšā stāja,
tas krastā krūtis izcēla un galvu.
No sejas godīgās prāts secināja,
10 ka taisnīgumu nesīs tas kā balvu.
Bet lejāk ķermenis ar čūskas asti
un abām ķetnām, pārklātām ar spalvu,
13 tas mācīja, cik bīstami tie krasti,
kur māns ar godīguma masku staigā.
Tam vijās mezgli, apļi neparasti
16 uz muguras un krūtīm krāsā zaigā:
šāds varens krāšņums apžilbinās acis
pat tam, kas turku skatījis ir vaigā.
19 Kā krastā laivas stāv, kad vējš ir placis,
pa pusei ūdenī, pa pusei malā,
kā bebrs, lai starp vāciem sāktos tracis,
22 to vidū nosēžas kā savā alā,
tā ļaunais zvērs virs akmens grēdas stāja,
kas elles rīklei nākamai bij galā.
25 Tas gaisā savu asti mirdzināja
un indes pilno dakšu, augšup slietu,
kā skorpiona durkli vicināja.
28 Man meistars teica: «Atstāsim šo vietu,
kur pašlaik stāvam, lejup lūkodamies,
lai zvilnošajam zvēram tuvāk ietu.»
31 Tad nokāpām, pa labi pagriezdamies,
un desmit soļu pagājām gar malu,
no smiltīm un no liesmām vairīdamies.
34 Te ieraudzīju it kā skumju salu:
tur ļaudis smiltīs bija apsēdušies,
it kā tiem gaidīt nāktos savu galu.
37 «Ej, uzzini, ko viņi noziegušies,»
man teica meistars, «lai tu vērā liktu,
kas gaida tos, kas grēkam atdevušies.
40 Bet raugies, lai tu runās neiestigtu!
Es pa šo laiku vienošos ar zvēru,
lai uz tā muguras mēs tālāk tiktu.»
43 Tā izzināt šo ļaužu posta mēru
viens šoreiz devos es gar stāvo krauju.
Tie mani saņēma ar skatu sēru,
46 tie karstās smiltis rauša prom ar sauju,
un garaiņus no miesas apdegušas
tie gainīja ar vēzējienu strauju:
49 tā kasās suns, ko blusas apsēdušas,
tā tas ar ķepu un ar purnu gainās,
kad virsū krīt tam dunduri vai mušas.
52 Es skatīju šos ļaudis viņu vainās,
tie ārā netika no savas jomas
un vaidēja tur balsīs žēlabainās;
55 Pie kakla pakārtas tiem bija somas,
bij katrai sava krāsa, zīme sava,
pie tām, šķiet, kavējās tiem visas domas.
58 Uz vienas lauva bij kā dzimtas slava,
uz otras - zoss, uz trešās - cūka prāva:
šķiet, dārgāka par to nekā tiem nava,
61 tik cieši tie pie krūtīm somas kļāva.
Tad teica viens: «Vai acis mani māna?
ko meklē tu pie mums, ko nāve pļāva?
64 Ej, lai šī vieta tevi neapgāna!
Mans kaimiņš Vitaljāno šurpu dodas
un sēdīsies pie mana kreisā sāna.
67 Starp florentīniešiem man neatrodas
draugs it neviens: no Padujas es nāku,
ciest nevaru es viņu runas glodas
70 un viņu izmanību, iztaptmāku,
kad viņi sauc: «Trīs āžu kavalieri
mums dodiet!» Dusmās vārīties es sāku,
73 kad dzirdu viņu stulbo amizieri.»
To teicis, izbāza viņš mēli garu.
Es atģidies sev iesitu pa pieri:
76 nu jāiet man, lai laikā nokļūt varu
es atpakaļ, kur ceļš mūs sagaidīja;
un tad nu projām metos es ar sparu,
79 līdz ieraudzīju vadoni, kurš bija
šim elles zvēram uzkāpis jau skaustā.
«Tik saņem dūšu!» viņš man nosacīja,
82 «un priekšā sēdies, lai pie mērķa spraustā
mēs abi nonāktu. Es uzmanīšu
šo bestiju, kad savu asti šaus tā.»
85 Kā jutos es, to labāk nesacīšu.
Es drebēju kā slimnieks drudža mokās,
es baidījos: šīs šausmas neaizdzīšu,
88 kad nobāl nagi pat un prāti lokās.
Bet krietns saimnieks kalpu stipru dara,
un tā es sevi saņēmu drīz rokās.
91 No viņa skata kā no gaiša stara
es kļuvu drošs un zvēram plecos kāpu,
jo jutu: mani sargā cēla vara.
94 «Tur mani! Turi ciet!» es sacīt slāpu,
bet manīju, ka balss man skan tik klusi,
ka es ar vārdiem ausij garām trāpu.
97 Bet viņa acs bij visu sapratusi,
viņš mani satvēra un zvēram sauca:
«Ej, Gērion, uz slēptās baismas pusi!»
100 Ar ķetnām kārpoties, tas gaisu jauca,
un tā kā laiva, stumjoties no krasta,
tas rāpās atpakaļ un kopā rauca
103 it visus muskuļus, līdz beidzot rasta
tam brīva telpa bij, tad apkārt svieda
tas asti. Aina tā bij neparasta.
106 Nemūžam redzējis nav tāda bieda
ne Faetons, kad debess liesmodama
tam bailēs grožus vaļā palaist spieda,
109 ne Ikars, kad tam, vasku kausēdama,
bij saule baltos spārnus maitājusi
un bojāeja bij tam paredzama,
112 kāds bija man. Uz vienu, otru pusi
es raudzījos, bet redzēju tik zvēru:
it visa apkārtne bij pazudusi.
115 Vai bija tur kaut kas, es neapzvēru;
šis dzīvnieks lēni peldēja uz leju -
kurš šausmām šīm gan spētu atrast mēru?
118 Visapkārt jutu es tik vēja skrēju,
no apakšas tas pūzdams nikni šņāca
un nemitīgi sitās man gar seju.
121 Baiss virpulis zem mūsu kājām krāca,
pa labi ugunis es pamanīju,
un skaļi vaidi tur no dzīles nāca.
124 Tas redzēts nebija, ko ieraudzīju:
tas bija baismu ceļš, ko apkārt vijis
bij bezdibenim briesmonis kā dziju.
127 Kā vanags, kas jau ilgi spārnos bijis,
kas, putnus ķerdams, laidelējies braši
un tomēr it neko nav nomedījis,
130 gurds nolaižas, kur gaisā cēlās knaši,
no saimnieka prom tālāk turēdamies,
kad velti noriņķoti loki plaši,
133 tā Gērions, pie klintīm apstādamies,
mūs pašā dzīles klēpī lejā laida,
un tad, no jauna apkārt apgriezdamies,
136 tas projām aiztraucās kā bulta slaida.
Gērions, kas sargā astoto loku, kur cieš sodu viltnieki. Antīkajā mitoloģijā tas ir briesmonis ar trim cilvēka galvām; tas dzīvo Eritejas salā un gana liellopu baru. Hērakls viņu nonāvējis un aizdzinis viņa vēršus. Dante pārvērtis Gērionu par viltības iemiesojumu, sekodams vēlākai tradīcijai, kas atspoguļota arī Bokačo «Dievu ģenealoģijā», kur stāstīts, ka Gērions, kas valdījis Baleāru salās, ar savu laipno seju un maigo runu un izturēšanos savaldzinājis viesus un pēc tam tos nogalinājis.
1-22 Dante seko ticējumam, ka bebrs iemērc asti ūdenī un to kustina, izlaizdams smirdīgu šķidrumu, lai pievilinātu zivis.
5 Augļotāji.
6 Florences augļotāji bija dižciltīgie, un katram no tiem bija savs ģerbonis.
1 Florencietis Džovanni Buijamonte (miris 1310. g.), augļotājs, kura ģerbonī bija trīs āži.
7 Saules dieva Fēba - Apolona dēls, kas uzņēmies vadīt tēva ratus, bet nenoturējis zirgus un aizdedzinājis debesis un zemi, par ko Zevs iznīcinājis viņu ar zibeni.
09 Mākslinieka Daidala dēls. Lai bēgtu no Krētas salas, Daidals uztaisījis sev un dēlam ar vasku sastiprinātus spārnus, bet Ikars uzlidojis pārāk augstu, saules stari izkausējuši vasku, un viņš iekritis jūrā.