1.Ir ellē vieta, saukta Ļaunā Grava,
starp drūmiem akmeņiem tur vijas taka,
šai vietai līdzīgas vairs citur nava.
4 Tur lauka vidū veras plata aka,
tik dziļa tā, ka liekas, nav tai gala
par to būs vēlāk vēl kas jāpasaka.
7 Kā gredzens apkārt stiepjas šaura mala
starp aku un starp stāvo akmens krauju,
un klintis dzīli desmit daļās dala.
10 Kā cietoksnis, kad gaidīt nākas kauju,
ar grāvjiem apjozts tiek, un vīri stājas,
lai atvairītu uzbrukumu strauju,
13 tāds bij šis aplis, grēks un sods kur krājas.
Kā, ārā izlaisti no mūru skavām,
pils aizsarggrāvjiem pāri tilti klājas,
16 tā šeit no klints pār vaļņiem un pār gravām
līdz akai akmens kores bija mestas,
tās malā ieķērušās rokām savām.
19 '.Virs mums bij dzelzspelēkas velves plestas,
mēs gājām, griezdamies uz kreiso pusi
Jau citas ciešanas šeit tika nestas,
22 zem kurām dvēsele iet sagumusi,
un arī citi bija šaustītāji
tiem ļaudīm, ko šī dzīle uzņēmusi.
25 Tur kailām miesām gāja grēkotāji:
uz mūsu pusi vieni lēni bradā,
mums līdz iet citi - naski soļotāji;
28 tā romieši bij jubilejas gadā
uz tilta divas straumes nošķīruši:
tai vienā gāja tie, kas jāizvadā
31 pa svētām vietām, lai, tās redzējuši,
ar otru straumi atpakaļ tie ietu,
līdz nesot svētību, ko saņēmuši. ,
34 Mēs gājām pa šo akmeņaino vietu.
un redzējām, kā velni ļaudis šausta
ar pletņu cirtieniem kā krusu cietu.
37 Ak, kā tie bēgot kailās miesas rausta
pēc pirmā sitiena! tie negaidīja,
līdz kritīs otrs, trešais tiem uz skausta.
40 Mans skatiena kādu vīru pamanīja;
es teicu: «Tas man kaut kur redzēts liekas,
nu atceros es, kad un kur tas bija.
43 Vai nebūtu ar to mums jāsatiekas?»
Tad meistars pavērās gar klinšu stūri
un piekrita bez runāšanas liekas.
46 Šim vīram seju klāja sviedri sūri,
to centās slēpt viņš, galvu lejup liekdams;
es teicu: «Tu, kas acis zemē dūri,
49 man tavā sejā ieskatīties liegdams,
Venēdiko Kačanemīko būsi;
kāds vējš tev pūtis, tevi šurpu triekdams?»
52 Viņš atbildēja: «Liecinieks tu kļūsi
tam, ko es atceros ar nepatiku;
tev skaidrs skats, un skaidrību tu gūsi.
55 Es paklausīt Gizolabellai liku,
ko marķīzs vēlējās - no tā es cietis,
tā ļaužu valodās es ierauts tiku.
58 Ne vienīgais šeit esmu boloņietis,
no viņiem čum un mudž šī posta vieta,
dzird viņu izloksni ik itālietis.
Lūk, tāda ir tā nelādzīgā lieta;
nu šajā pazemē sver likteņsvari
to mantu, kurai klāt mums sirds bij sieta.»
64 Kāds velns tad sauca: «Savedēj, ko dari?»
un to ar pletni krietni iekaustīja,
«Šeit nav to sieviešu, ko uzpirkt vari.»
67 Klints pārkare no mums netālu bija,
ar vadoni tai abi tuvojāmies,
mums daži soļi jānoiet tik bija.
70 Mēs diezgan viegli tajā uzrāpāmies
un aši tālāktaku atrast pratām,
kad no šīs baisās gravas aizgriezāmies.
73 Kad bijām tur, kur var pār velvēm platām
tikt pāri tikumības atkritēji,
mans vadonis tad teica: «Šeit lai skatām
76 tos ļaundzimušos, ko vēl neredzēji,
jo līdz ar mums tie visu laiku gāja
un tu tiem sejās vērties nevarēji.»
79 No vecā tilta skatījām, kā slāja
mums pretī otrā rinda, kurai velni
tāpat pār kailām miesām pletnes plāja.
82 Man meistars teica: «Grēki tiem ir melni.
Bet vai tu redzi tur to lielo viru?
Tam acīs, šķiet, nav asaras, bet pelni.
85 Par viņu grieķi skandināja līru,
tas - Jāsons, aunādu kas nolaupīja
un meiteni kas apkaunoja tīru.
88 Viņš Lemnas salas sievas sakūdīja,
un niknumā un naidā zvērojošā
tās savus vīrus nāvē aizraidīja.
91 Viņš vārdus sēja daiļrunībā košā,
līdz mīla sirdī Hipsipilai viesās,
kas tēvu slēpusi bij vietā drošā.
94 Tad viņš to pameta ar bērnu miesās;
nu lemts viņš mokām šīm par vainu savu,
un vēl par Mēdeju Dievs viņu tiesās.
97 Nes citi tādu pašu grēku kravu:
nav viņu rinda acīm pārredzama,
tie pulku pulkiem piepilda šo gravu.»
100 Tad taka, otro valni šķērsodama,
virs aizas šīs ar kādu arku tikās,
pār dzīli it kā tiltu veidodama.
103 Tās skaņas it nemaz mums nepatikās,
ko dzirdējām: kā cūku urkšķēšana,
kā kviecieni un plīkšķieni tās likās.
106 Bij kraujas, kuras skats vairs tikko mana,
ar dvakojošu pelējumu klātas —
mums acis asaroja no šī tvana.
109 Tur dibenā bij tumsā sadzenātas
tās dvēseles, ko soda smagums māca
par vainām, kas bij zemes virsū krātas.
112 Tie ļaudis, ko šeit elle kopā vāca,
līdz kaklam bija mēslos iegrimuši,
kas, šķiet, no atejām šai grāvī nāca.
115 Kad bridi bijām viņus vērojuši,
mēs galvu redzējām, kas sūdos slīga,
tie bija tai visapkārt aplipuši.
118 Šis vīrs man sauca: «Kam tik negausīga
ir tava acs, kas aprij mani skatiem?»
ES teicu: «Atmiņa man uzticīga,
121 es tevi redzējis ar tīriem matiem,
Alesio Interminelli esi,
reiz staigāji pa Lūkas ceļiem platiem.»
124 Viņš atteica: «Kam pagātni šurp nesi?
Šeit esmu nokļuvis par lišķēšanu.
Vai tā bij nopūta, ko žēlās dvesi?»
127 Tad teica vadonis: «Tur tālāk manu
es sievišķi - no tās nāk smaka asa.
Vai dzirdi viņas smago stenēšanu?
130 Ar nagiem sūdainiem tā miesu kasa,
tā pūlas uzslieties, bet nevarīgi
krīt atkal atpakaļ kā trula masa.
133 Tā ir Taīda, kura izlaidīgi
ir savu klēpi apkārt dāļājusi.
- Vai tev bij labi? - Ak, cik brīnišķīgi! -
136 Bet tagad iesim mēs uz citu pusi.»
1 Astotais elles loks, kuru izvago desmit koncentrisku grāvju (gravu), kas atdalītas cita no citas ar vaļņiem. Virzienā uz centru Ļaunās Gravas apgabals ir nolaidens, tā ka katrs nākošais grāvis un katrs nākošais valnis atrodas zemāk nekā iepriekšējie un katra grāvja ārējā mala augstāka par iekšējo (E. XXIV, 37-40).
Pirmais valnis piekļaujas lokveida sienai. Centrā ir aka, kuras dibenā ir devītais Elles loks, ledainais Kocita ezers. No lokveida sienas uz šo aku ved kā riteņa spieķi akmens kores, šķērsodamas grāvjus un vaļņus; pār grāvjiem tās pārliecas kā tilti vai velves. Ļaunajā Gravā cieš sodu viltnieki, kas apmānījuši cilvēkus, kuri tiem uzticējušies.
25-27 Pirmajā grāvī grēcinieki iet cits citam pretī divās straumēs. Dantem un Vergilijam pretī ietsavedēji, kas vervējuši sievietes citiem (40-66). Līdz ar dzejniekiem iet pavedēji, kas savaldzinājuši sievietes savam priekam (79-99).
28-33 1300. g. pāvests Bonifacijs VIII, lai paceltu baznīcas prestižu un bagātīgi pildītu pāvesta kasi, izsludināja pirmo baznīcas jubileju . Saplūda milzīgs skaits svētceļnieku, jo visiem dievlūdzējiem tika apsolīta grēku atlaišana. Kustības regulēšanai Svētā Eņģeļa tilts tika gareniski pārdalīts: pa vienu pusi ļaudis devās uz Svētā Pētera katedrāli, pa otru - uz Monte-Džordāno kalnu.
50 Boloņas gvelfu vadonis (miris 1302. g.).
55 Venēdiko Kačanemiko māsa, ko viņš pārdeva Ferāras marķīzam Obico II vai dēlam Adzo VIII (E. XII, 111, 114).
86 Argonautu vadonis, kas ceļā uz Kolhidu pēc zelta aunādas piestāja Lemnns salā un paveda jauno ķēniņmeitu Hisipilu, kura, kad pārējās sievas, vīru saltuma saniknotas, tos nonāvēja, viņas apmānīja un izglāba savu tēvu - ķēniņu Toantu. Jāsons pameta Hipsipilu Kolhidas ķēniņienes Mēdejas dēļ, pret kuru viņš ari atsala, iemīlēdamies Kreusā.
112-113 Glaimotāji.
122 Dižciltīgas Lūkas dzimtas pārstāvis, miris īsi pirms 1300. g.
133 Atēnu hetēra, Terentija komēdijas «Einuhs» personāžs.