1 Tu, burvi Simon, jūs, tā sekotāji,
jūs Dieva lietas, kuras labestībai
kā līgavu būs ņemt, - jūs, laupītāji,
4 tās iztirgojat sirdsapziņai šķībai;
pārjums es pūtīšu nu savu tauri,
pārjums būs skanēt manai bungu ribai.
7 Starp klinšu ailēm izgājuši cauri,
mēs atkal nonācām virs grāvja gara,
kam abās pusēs kļāvās krasti šauri.
10 Ak augstā gudrība, ak taisnā vara,
kas debesis un zemi radīt prati,
kā tu tos sodi, kuri ļaunu dara!
13 Pie akmens pelēkā mums sējās skati,
bij tajā iedobumi izveidoti,
kas vienlīdz apaļi un vienlīdz plati.
16 Tie traukiem līdzinās, kas izmantoti
tiek kristīšanai San-Džovanni namā,
šai baznīcā, kas acis priecē ļoti.
19 Vēl nesen šajā telpā cienījamā
es vienu sadauzīju, zēnu glābdams,
kam likās: klāt jau stunda aizejamā.
22 Ik dobumā, ar rokām zemi grābdams
un kājas gaisā tirinādams, sēca
kāds grēcinieks, pēc elpas velti slāpdams.
25 Un uguns liesmās viņu kājas lēca
un spārdījās, un līdz ar kvēles dzirkstiem
tie raustīdamies skaļā balsī brēca.
28 Kā gaļa taukaina ar spējiem švirkstiem
sāk svilt, kad tai visapkārt uguns lokās,
tā cepās tie no papēžiem līdz pirkstiem.
31 «Kas ir šis cilvēks, kurš visvairāk mokās?
Vai tu man viņa vainu neatklāsi
un likteņa-daļu, kas bij viņa rokās?»
34 es jautāju. «Ja lejāk nostaigāsi,»
man meistars sacīja, «tad viņā pusē
no viņa paša visu uzzināsi.»
37 Tad viņa gribu pildīt pieradusē
sirds mana saprata: vairs jājautā
nav it nekas: viņš zin, kas jānoklusē.
40 Tā nonācām uz dambja ceturtā.
Pa kreisi pagriezušies, lejup gājām
mēs sazarotā, šaurā dibenā
43 Un tad pie nelaimīgā vīra stājām,
kam moku zīmogs baiss bij rakstīts sejā,
kas, liesmās degdams, raudāja ar kājām.
46 Es sacīju: «Tu, kas ar galvu lejā
kā zemē ierakts stabs šai vietā stāvi,
par ko tev jāmokās šai liesmu dejā?»
49 Kā slepkavam vēl cerība viz blāvi,
kad, bedrē ierakts, sauc tas garīdznieku,
lai kaut uz brīdi atvairītu nāvi,
52 šā vīra vaibstos jautām slēptu prieku,
tas sauca: «Bonifacij, tu jau klātu?
Kā gan tik agri nomainīts es tieku?
55 Vai spožums vairs tev nevaldzina prātu?
Tā dēļ tu pakļāvi sev sievu cēlo,
lai viņu maldu tīklos vilinātu.
58 Nu tev šis viltus gājiens jānožēlo.»
Kā tāds, kas atbildi nav saprast spējis,
kam kauna sārtums mulsā sejā kvēlo,
61 tāds stāvēju es, vārdus pazaudējis.
Tad meistars teica: «Pasaki, ka neesi
tu tas, par ko viņš tevi noturējis!»
64 Šis vīrs tad žēli teica: «Kam tad plēsi
tu manu dvēseli? Es negaidīju
nevienu citu. Cerību kam dzēsi?
67 Ja zināt vēlies tu, kā aizvadīju
es mūžu to, kas lemts mums īslaicīgi,
tad zini: mantijā es ietērpts biju;
70 dēls lāčumātei būdams, alkatīgi
raust bagātības iemanījos lēti
un naudas kulē līdu nekaunīgi.
73 Zem manis akmens spraugās iespīlēti
tie, kas pirms manis simonisti bija,
tie baru bariem tur ir sapulcēti.
76 Tas lielais soģis vietu izraudzīja,
kur gulties man, kad nomainīts es tikšu.
Ak, gara stiepjas manu gaidu dzija!
79 Bet mūžīgi šai vietā nepalikšu,
kaut to, kas nāks pēc manis, ātrāk brīvos
tā sekotājs, ko es vairs nesatikšu.
82 Vienpadsmit gadu vēl pēc tā viņš dzīvos,
šis bezgodis, no rietumiem kas nācis,
tā grēka darbi smirdēs dūmos sīvos.
85 Kā otrs Jasons savu gaitu sācis,
viņš iegūs valdinieka labvēlību,
līdz būs viņš namu mantām pilnu vācis.»
88 Es nevarēju savu savaldību
vairs saglabāt - man sirds tik pilna bija;
es teicu: «Saki, kādu bagātību
91 no svētā Pētera gan sagaidīja
Dievs, mūsu Kungs, kad viņa rokās lika
tas debess atslēgas? Un neprasīja
94 sev zeltu Pēteris, kad Matejs tika
tai vietā, kuru bija zaudējusi
tā dvēsele, kas Dievam nepatika.
97 Lai tava sirds, kas sodu pelnījusi,
nu izcieš to un plok pie ļaunās naudas,
kas tevi reiz pret Kārli kūdījusi.
100 Tos smagos vārdus pacelt nav man jaudas,
ar kuriem taisnais tavu dzīvi pēlis,
ko mantkārība pildīja un baudas.
103 Ir alkatība netikums, kas zēlis,
ar svētulības spalvām greznodamies;
tas labos mīdījis un ļaunos cēlis.
106 Jūs, tēvus, pareģojis ierodamies
jau evaņģēlists, attēlodams sievu
ar visiem valdiniekiem maukojamies;
109 bij septiņas tai galvas, skats - pilns nievu,
ar desmit ragiem tā sev spēkus smēla,
kad vīrs tai nepaļāvās vairs uz Dievu.
112 No zelta ir tas dievs, ko prāts jums cēla,
tas - jūsu elks, un jūs - tā pielūdzēji;
bet smags ir grēks, ko tas jums plecos vēla.
115 Ak, Konstantīn, cik daudz tu ļauna sēji!
Vai tiešām izvēles tev nebij citas,
ka Romu baznīctēvam uzticēji?
118 Nu tie kā vepru bars ap sili sitas.»
Tā es šos vārdus viņam skandināju,
un viņa kājas spārdījās bez mitas.
121 Man liekas, vārdus šos, ko izrunāju,
mans meistars klausījās ar atsaucību:
tā patiesība bij, ko vaļā klāju.
124 Viņš mani apkampa ar mīlestību
un, mani piespiedis pie krūtīm savām,
uz mani raudzījās ar labvēlību.
127 Tad atkal kāpām kraujā virs šīm gravām,
no piektā dambja tajos atskatoties,
kas liesmās dega, skauti akmens skavām.
130 Pa to mēs gājām, ļoti uzmanoties:
jo klinšu taka dikti šaura bija -
pa to pat kazai būtu grūti doties.
133 Tad jaunu ieplaku skats ieraudzīja.
1 Leģenda stāsta, ka Simons piedāvājis apustuļiem naudu, lai tie iemācītu viņam cilvēkos iedzīt «svēto garu». Par simonistiem sāka dēvēt svētuma tirgotājus - tos, kas pērk un pārdod baznīcas amatus.
17 Florences baptisetērija, Jāņa Kristītāja baznīca (P. XXV, 8).
20 Ar šo tercīnu Dante vēršas pret ļaunām mēlēm, kas baumojušas, ka Dantes rīcība bijusi Dieva zaimošana.
31 Pāvests Nikolajs III (no 1277. līdz 1280. g.), Džovanni Gaetāno deļji Orsīni.
49-51 Viduslaikos Itālijā slepkavas ieraka zemē ar galvu lejup.
53 Nikolajs III iedomājās Danti par Bonifaciju VIII, kas kāpa pāvesta tronī 1294. g. un kam bija jāierodas viņu nomainīt 1303. g.
Dante bija Bonifācija VIII nesamierināms ienaidnieks. Šajā necienīgajā pāvestā viņš saskatīja brīvās Florences nīdēju un uzskatīja to par savas trimdas galveno vaininieku. Viņš liek to pelt Čako (E. VI, 69), Nikolajam III (55-57), Gvido da Montefeltro (E.'XXVII, 70-111), Bonaventūram (P. XII, 90), Kačagvidam (P. XVII, 49-51), apustulim Pēterim (P. XXVII, 22-27) un Beatričei (P. XXX, 148).
56 Baznīcu.
58 Bonifacijs ar viltu piedabūja, lai viņa priekštecis Celestīns V atsakās no pāvesta troņa un lai viņš varētu ieņemt tā vietu.
70 Nikolajs III bija no Orsīni dzimtas: it. orsa - lāčumāte.
85 Jūdu priesteris, kas pēc bībeles leģendas savu amatu pircis no sīriešu ķēniņa Antioha II 2. gs. p. m. ē. un ieviesis Jeruzalemē pagānu paražas.
80-81 Nikolajs šai vietft ar galvu lejup stāv jau 20 gndu (no 1280. līdz 1300. g.); Bonifacijs viņu nomainīs 1303. g., bet BonifSciju savukārt 1314. g. nomainīs Klements V,
atnācējs no Francijas.
Klements V, Bordo arhibīskaps, dzimis Gaskoņā, tika ievēlēts par pāvestu 1305. g. ar Francijas karaļa Filipa IV atbalstu. Par to viņš tam apsolīja piecus gadus ļaut iekasēt baznīcas ienākumus Francijā un būt tam pilnīgi paklausīgs.
Klements V kronējās Lionā, palika Francijā un 1309. g. pārcēla pāvesta rezidenci uz Aviņonu, kas tur atradās līdz 1377. g. Šai Aviņonas posmā pāvesta vara pilnīgi zaudēja savu patstāvību un prestižu. Klementa V laikā sevišķi plaši zēla
simonija. «Dievišķajā Komēdijā» šo pāvestu atmasko apustulis Pēteris (P. XXVII, 58-60) un Beatriče (P. XXX, 142-148).
96 Jūda.
99 Anžū Kārlis I (Š. VII, 112-114), Sicīlijas un Neapoles karalis, atteicies sadarboties ar Nikolaju III, un tas kļuvis viņa ienaidnieks.
107 Apokalipses autors Jānis, kas attēlojis pagānisko Romu kā mauku, kas sēž septiņgalvaina un desmitragaina zvēra mugurā. Dante, apvienodams mauku un zvēru vienā tēlā, pārvērtis to par pāvestu Romas simbolu.
111 Pāvests.
115 Romas imperators (no 306. līdz 337. g.). 8. gs. vidū parādījās pāvesta kancelejas izgatavots viltus akts, t. s. «Konstantīna dāvinājums», ar kuru viņš, pārceldams savu galvaspilsētu uz Bizantiju (P. VI, 1), esot nodevis pāvestam Silvestram (E. XXVII, 94-96) un tā pēctečiem valdīšanu Romā un Rietumzemēs. Dante, tāpat kā viņa laikabiedri būdams pārliecināts, ka Konstantīna dāvinājums ir īsts (šis viltojums tika pierādīts tikai 15. gs.), uzskatīja to par vislielāko nelaimi impērijai un baznīcai (Š. XXXII, 124-129; P. XX, 55-60).