1 Par jaunām ciešanām man nāksies dzejot
un veidot divdesmito dziedājumu,
par bēdās grimušajiem asras lejot.
4 Tām raudām gaužajām es līdzi skumu,
kas atskanēja dzīlē atvērtajā,
tur redzēju es ļaužu izmisumu:
7 tie klusēdami lejā apaļajā
ar lēniem soļiem it kā procesijā
uz priekšu gāja moku ceļā šajā.
10 Bij posts un žēlums mūsu skatu mijā,
jo sejas atpakaļ tiem vērstas bija.
Lai taisnību šo bargo cilvēks bijā!
13 Šis skats bij baiss, ko acis ieraudzīja:
tie nevarēja lūkoties uz priekšu,
jo kakls viņu gribai neklausīja.
16 Man smagi bija - to es nenoliegšu.
Tie bij kā stīvumkrampju izkropļoti.
Par viņiem es jums tagad vēsti sniegšu.
19 Tie augļi, lasītāj, kas tev tiks doti,
lai pildītu tev zināšanu siekus,
būs sūri, jo man jāraud bija ļoti,
22 kad redzēju es mūsu līdziniekus,
kam sods tik drausmīgs bija piepildījies.
Ak, kam gan tērēt man vairs vārdus liekus!
25 Es raudāju, pret klinti atbalstījies.
«Jau atkal sirds tev citiem līdzi plīvo,»
mans pavadonis bilda nobažījies.
28 «Tik žēlsirdība mirusi šeit dzīvo:
jo kurš gan noziedzīgāks ir par to, kas
pret Dieva spriedumu sev jūtas brīvo?
31 Jel pacel galvu, paskaties tās mokas,
ko cieš tas vīrs, ko zemes rīkle rija,
kaut tēbieši tam pakaļ slēja rokas,
34 bet Amfiarajs viņiem zudis bija,
tas atradis bij savas mūža mājas,
to Mīnojs savā valstī aizvadīja.
37 Nu lāpstiņas tam krūšu vietā stājas:
viņš pārāk tiecās redzēt to, kas priekšā,
nu atpakaļ ved acis to un kājas.
40 Nav zināms, kas bij Tiresijam iekšā:
no vīrieša par sievieti tas kļuva;
tam burvju rīksti nācās saņemt riekšā,
43 un, kaut šī māksla nebija tam tuva,
sist nācās divas čūskas savijušās -
tad atkal vīra izskatu tas guva.
46 Kur Lūni kalnu grēdas izstie pušā s, udU.
kur, mežus gazdims, kararietis mita,
tur Arunss, kad bij zvaigznes iedegušās,
49 tās vērot gāja: pravietis viņš šķita,
kas mūžību spēj mērot saviem skatiem;
tad Dievs to sodīja: tas ellē krita.
52 Un tā, kas kailās krūtis sedz ar matiem,
tā bija Manto; daudz tā klejojusi
pa ceļiem līkumotiem, šauriem, platiem,
55 līdz bija tajā vietā nonākusi,
kur dzimu es. Tā bija lielās bažās:
pēc viņas tēva nāves nokļuvusi
58 tās dzimtā pilsēta bij vergu važās,
un tādēļ prom tā devās gaitās savās.
Tā pabijusi skaistās vietās dažās.
61 Kur Maņja ieskauta ir Alpu skavās,
tur virs Tiralli ezers ir, kas saucas
Benāko. Tūkstoš avotu tur gravās
64 starp Valkamoniku un Gardu traucas
un dižos Alpu Apenīnus skalo
un ar Benāko ūdeņiem tad jaucas.
67 Turp nāca gadlaikā, kad upes palo,
trīs bīskapi, kam cēla bija ruņa,
sēt ticību, kas mūžam neizbalo.
70 Tur stāv Peskjēra, skaistā, stiprā bruņa:
no brešāniešiem un no bergamiešiem
tā ļaudis sargā kā no nikna suņa.
73 Bet kalnu apskāvieni ir par ciešiem:
šis ezers nespēj uzņemt visus strautus,
tie, lejup krītot, tālāk brāžas skriešiem,
76 un līdzenumā redz tos upē kļautus,
kas saucas Minčo; Līdz Governo plūst tā,
tad ietek Po. Mēs redzam klintīm krautus
79 tās krastus sākumā, bet tālāk kļūst tā
arvienu rāmāka, līdz veido dīķi
un beidzot nogrimst staigna purva gūstā.
82 Ar sirdi cietu, asu tā kā pīķi
šeit nonāk jaunava un zemi skata
šai dumbrājā, kur dūņas smird kā līķi.
85 No cilvēkiem tā izvairīties prata,
ar kalpiem palika un zīlēt sāka
un pareģoja visu mats uz mata.
88 Tad dzīve apkārt kļuva rosīgāka,
^urvšTjemītniekus droši aizsargāja,
unļaužu ausīs nāca viņas māka.
91 Tie pilsētu uz kauliem dibināja,
kas no šīs pareģes bij palikuši,
un viņas piemiņu tie godināja,
94 par Mantuju to saucot. Dzīvojuši
tie laimīgi, līdz zemes valdiniekus
bij viltus sabiedrotie padzinuši.
97 Un tādēļ neklausies kaut kādus niekus,
ko dažs par manu pilsētu tev klāsta,
virs patiesības berot melu siekus.»
100 Es teicu: «Meistar, es no tava stāsta
sev esmu guvis ciešu pārliecību,
un netiks tā no niekkalbības gāzta.
103 Bet saki, vai kāds pelna ievērību
starp grēciniekiem, kas mums garām staigā?
Es tevī klausīšos ar uzmanību.»
106 Viņš teica man: «Šo vīru skati vaigā,
kam bārda brūnās krūtis aizsegusi!
Viņš bija Grieķijā tai laikā baigā,
109 kad Troja vīrus bija pulcējusi,
liels pareģis, un kopā ar Kalhantu
viņš lika virvi cirst, kas turējusi
112 bij enkuru, un ziedot dārgu mantu,
lai kuģis tālāk tiktu. Viņu sauca
par Eiripilu; dažu labu pantu
115 par viņu un kā viņš uz Troju brauca
es uzrakstīju savā traģēdijā.
Un tas ir Mičels Skots, kas ļaudis šmauca.
118 Tur divi vīri, kurus Itālijā
kā lielus astrologus slavināja,
nu tie par vēlu Dieva prātu bijā.
121 Lūk, nelaimīgās, kuras nicināja
gan adatu, gan ratiņu, gan stelles
un zāles vārīja un darināja,
124 lai ļaudis noburtu, no vaska lelles.
Nu kroplas klīst tās gar šo drūmo krastu,
nu vairs tām laukā neizkļūt no elles.
127 Bet nu mums laiks. Jau Kains ar savu nastu
ir nonācis starp abām hemisferām,
aiz Seviļas lai viļņos dusu rastu.»
130 Tad abi mēs uz priekšu soļus spērām.
34 Mītisks ķēniņš un gaišreģis, kas aplenca Tēbas un ko nonāvēja Zeva zibens un aprija zeme.
40 Mītisks Tēbu gaišreģis, Manto tēvs, kas ticis pārvērsts par sievieti, kad bija izšķīris divas savijušās čūskas, un tikai pēc septiņiem gadiem, iesitis šīm pašām čūskām ar rīksti, kļuvis atkal par vīrieti.
46 Etrusku pilsēta pie Magras iztekas. 11. gs. Lūni pilsētu sagrāva saracīni. Tās tuvumā atrodas Kararas pilsēta. Austrumos paceļas kalni, kur iegūst slaveno
Kararas marmoru.
48 Etrusku gaišreģis, kas dzīvojis Jūlija Cēzara laikos. Kā stāsta Lukāns, romieši viņu aicinājuši pareģot pilsoņu kara iznākumu.
53 Tiresija (40) meita, gaišreģe.
56 Tur, kur vēlāk tika dibināta Mantuja.
58 Tēbas. Kad Edipa dēli Eteokls un Poliniks (31-39) cīņā par Tēbu iegūšanu viens otru nogalināja, Tēbas nonāca viņu cietsirdīgā tēvoča Kreonta varā.
61 Vācija.
62 Pils uz robežas starp Itāliju un Vāciju.
63 Lat. Benacus - Garda ezers.
64 Valkamonika - ieleja ziemeļrietumos no Garda ezera. Garda - pils Garda ezera austrumkrastā.
68 Trīs pilsētu - Veronas, Brešas un Tridentas (Trento) sinjori.
70 Pils, ko veronieši uzcēluši Garda ezera dienvidkrastā.
77 Miests pie Minčo ietekas Po.
3T 7
96 Pinamonte dei Bonakolsi, dižciltīgs Mantujns gibelins, kas 1269. g. ar viltu gāza Mantujas grāfu Alberto Kasalodi un tā dzimtas locekļus izdzina trimdā vai iznīcināja.
114 Aulidas pilsētā Eiripils kopā ar pareģi Kalhantu norādīja dienu, kas labvēlīga, lai dotos ar kuģiem uz Trojas krastiem.
116 Sk. E. XVI, 128.
117 13. gs. skotu astrologs.
118-119 Gvido Bonāti no Forlī, 13. gs. astrologs, un Parmas kurpnieks Azdente.
124 Tika uzskatīts, ka burvji var nomocīt cilvēku, izveidojot no vaska tā attēlu un šo
lelli visādi spīdzinot.
127-129Mēness, kurā tautas iztēle saskatīja Kaina figūru ar žagaru nastu (P. II, 49-51), ir nonācis pie horizonta un riet pašos rietumos.