1 Pa tiltu tiltiem, šo to runādami,
kas vērts nav, lai to komēdijā pītu,
mēs gājām; tad, uz kalna nonākdami,
4 mēs apstājāmies tur, lai ieraudzītu
jau citu ieloku šai Ļaunā Gravā
un citas vaimanas tur saklausītu.
7 Kā venēcieši kuģus tukšus kravā
kad ziema klāt, un katlos darvu vāra
un nodarvo tos, lai tie gaitā savā
10 uz priekšu droši trauc; tos, kurus skāra
visnesaudzīgāk jūra, viņi lāpa
viscītīgāk, lai nebūtu tiem vāra
13 neviena vieta, kad tos brāzma trāpa,
lai neizjuktu tie kā zeme irda:
tā jutu dvingu es, kas augšup kāpa
16 no biezas darvas, kura lejā virda -
ne uguns dedza to, bet Dieva ziņa,
kas cilvēkus par viņu grēkiem tirda,
19 tos, ko šurp novedusi ļauna dziņa.
Bet šajā darvā es tos neredzēju:
šķiet, zudusi par tiem bij katra miņa.
22 Bet, kamēr lejup lūkojos, cik spēju,
mans vadonis man sauca: «Skaties, skaties!»
Un tad es pagriezos ar jausmu spēju
25 kā tāds, kurš bailēs ieraudzīt nav praties
to, kas tam rādīts tiek kā brīdinājums,
kā Dieva varas liecinājums patiess.
28 Tā raugoties, man sirdī zagās vājums:
aiz mums es melnu velnu ieraudzīju,
kas skrēja šurp kā rēgains biedinājums.
31 Ak, kā no viņa pārbijies es biju!
Cik skats tam briesmīgs! Ciešāk lūkodamies,
es spārnus atvērtus tam pamanīju.
34 Uz asā pleca nesa dižodamies
tas grēcinieku, cieši tverts aiz kājām
viņš bij, ar galvu lejup karādamies.
37 Un no tā tilta, kur mēs abi stājām,
velns sauca: «Dzirdiet, melnķepaiņi,
vēl vienu veci uz šīm mūža mājām
40 mums sūts svētā Dzita! Tā kā saiņi
tie šurpu nāk. To darvā iekšā bāziet!
Es aiziešu, kur citi bezastaini
43 mīt tajā pilsētā. Tos speltē gāziet!
Tur kukuļņemšana ir tikums modīgs.
Kad būšu atpakaļ, man pretī drāziet!
46 Vienvienīgi Bontūro tur ir godīgs.»
Un tad tas projām aizšāvās pa leju,
un gaisā sērs tik nosmirdēja kodīgs.
49 Tad likās man, ka dzirdu suņu reju:
tur velni ņēmās vīru smiet, kas grimis
bij darvā: «Neredzēt tev Svēto Seju
52 šai vietā, neesi tu arī dzimis,
lai prastu peldēt šeit, kā peldēt prati
tu Serkio. Vai nēsāts tavs nu rimis?
55 Šīs dakšas tu ar bijāšanu skati!
Ar tām mēs tevi labprāt dancinātu,
ja vien virs darvas paceltos tev mati.»
58 Man meistars teica: «Pieploc zemei klātu,
lai tevi neredz! Meklē drošu vietu
aiz izciļņa, kas tevi aizsargātu!
61 Un nebaidies, lai kā man arī ietu!
Es pieradis pie šādas salēkšanās
un neuzskatu to par briesmu lietu.»
64 Tad redzēju es, kā viņš projām manās,
līdz beidzot nonāca ar možu garu
viņš kraujā sestajā bez apstāšanās.
67 Ar tādu niknumu un tādu sparu,
ar kādu suņi nabadziņu dīrā,
kas nakšņot lūdz, kad gājis ceļu garu,
70 tā velni, raudzīdamies šajā vīrā,
pret viņu visus savus kāķus slēja;
bet viņš tiem sauca: «Nelaime tā tīrā,
73 ka jūsu prātus vada kaisme spēja.
Lai šurp nāk viens, kas vēsti uzklausītu,
ko liktenis man nest jums pavēlēja.»
76 Tie sauca: «Kuru lai mēs izraudzītu?
Ej, Ļaunasti!» Tas gāja, bars kā licis,
un viņam teica: «Kas tu tāds par švītu?»
79 «Tu domā, Ļaunasti, ka būtu ticis
es šurp, kur valda jūsu dakšas, stiba,
ja Dievam nebūtu tas labpaticis?
82 Šurp mani vadījusi debess griba,
lai citam rādītu es drūmo taku.»
Tad dzisa velna lepnā dakšu ziba,
85 tas citiem velniem rāmi stājās blaku,
tiem teikdams: «Vīrs šis stiprāks ir par nāvi.»
Man meistars sauca: «Dzirdi, ko tev saku,
88 tu, kas starp tilta ciļņiem slēpies stāvi,
nāc tagad šurp pie manis lejā knaši,
šai ielokā, ko apņem krasti stāvi!»
91 Tad es pie viņa lejup traucu aši;
bet velni pretī drāzās, tā ka bijos,
vai turēs tie, ko solījuši paši.
94 Kad vadonim es blakus parādījos,
tie acis bolīja un purnus rauca;
es viņu ļaunos viepļos noraudzījos.
97 Tie, ķekšus cilājot, cits citam sauca:
«Kā būtu, ja mēs viņu pabakstītu?»
«Lai notiek!» ņirdza tie un priekšā kauca.
100 «Es negribu, lai jūs šeit velnu dzītu,»
tā teica dēmons, kurš bij slēdzis paktu
ar vadoni. «Lai jūs man paklausītu,
103 es prasu.» Mums viņš teica: «Pa šo traktu
Jums tālāk netikt: sestais tilts ir gruvis,
( šīs dzīles dibenā to redzam raktu,
106 un vecais ceļš ir nestaigājams kļuvis.
Bet, ja jums labpatikas tālāk doties
šai mūžu mājoklī, ko grēks sev guvis,
109 jums nāksies iet, uz augšu paceļoties
caur alu šo, kas ved uz citu klinti,
un tad pajaunu ceļu novirzoties.
112 Kad mira tas, kurš pestīt cilvēkģinti
bij nācis pasaulē, tad zeme nodrebēja,
lai grautu pesteļu un māņu zinti.
115 Tad sabruka šis tilts no dārda spēja.
Jūs varat iet ar manējiem, ko sūtu
vākt tos, kas grēkā godu pazaudēja.»
118 «Marš, Kaļķpauri ar saprašanu grūtu
un Šķlbspārni un Sumpurni - uz priekšu!
Par desmitnieku Bārdainais lai būtu!
121 Ir arī citi braši - nenoliegšu,»
viņš teica. «Plķgalvi, šurp aši,
un visi pārējie - jūs darbā triekšu!
124 Šo apkārtni jūs pārmeklējiet knaši
un abus šos, tiem nenodarot skādi,
līdz alai vediet - tālāk tiek lai paši!»
127 Es teicu: «Meistar, tu man ceļu rādi!
To iesim mēs, lai cik tas nogurdinošs!
Kam vajadzīgi pavadoņi šādi?
130 Ja vienmēr redzīgs esi tu un zinošs,
vai neredzi kā viņi zobus šņaksta?
Šis troksnis liekas man tik iebiedinošs.»
133 Viņš atteica: «Kam baidies viļņa šļaksta,
ja vētru pazīsti? To vara vāja,
tie savus upurus tik dakšām baksta
136 Un tad pa kreisi tie pa dambi gāja, —
un barvedim tie mēli parādīja:
tā zīme bij, ar ko tie viņam māja.
139 No dirsas trompeti viņš iztaisīja.
2 Sk. E. XVI, 128.
40 Svētā, kas dzīvojusi 13. gs. un ko īpaši godāja Lūkas pilsētā. Šeit viņas vārds lietots pilsētas nosaukuma vietā.
46 Bontūro Dati, ietekmīga persona Lukā, viens no lielākajiem kukuļņēmējiem.
Teiktais domāts ironiski.
51 Bizantiešu melns koka krucifikss Lūkas katedrālē. Velni zobojas par grēciniekiem, jo ari viņa seja, darvas notriepta, kļuvusi melna.
54 Upe Lūkas tuvumā, parastā pilsētnieku peldvieta.
112-113 Kristus (E. XII, 37-45).