43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 24

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 24

DIVDESMIT OTRAIS DZIEDĀJUMS

1 Es esmu redzējis, kā ceļā dodas

uz kauju jātnieki, kā viņi stājas

uz parādi, kā bēg, kad bailes rodas;

4 es redzējis, kā viņi vingrinājās,

kā auļo grupās vai ar vīrs ar vīru,

kā šķēpi zib un krēpes plivinājās;

7 sauc trompete ar balsi dzidru tīru,

rīb bungas - jaunam karam viņi pošas;

bez skaita skatījis es asinsdzīru,

10 bet tādas dūdu skaņas tricinošas

vēl neesmu dzirdējis ne kaujas laukā,

ne kuģī, kuru vada zvaigznes drošas.

13 Bet ko lai dara: ļauj, lai tevi saukā

par svētu baznīcā, par žūpu krogā,

tam dziedi līdz, kam līdz tu ratos braukā!

16 Es vārtus neredzēju šajā žogā,

es redzēju tik darvu degot sodam

un ļaudis, kuri smaka šajā slogā.

19 Kā delfīnus mēs redzam zīmi dodam,

kad tie ar mugurām liec gaisā loku,

lai jūrnieki tiek drošā vietā godam,

22 tā grēcinieki, lai tiem mazāk moku,

pa brīdim muguru uz augšu šāva

un ienira, kad velns kāds cēla roku.

25 Kā vardes mēdz no grāvja ūdens blāva

bāzt ārā purnus, baudot varžu priekus,

bet vēderus un ķepas sedz tām rāva,

28 tā redzēju es stāvam grēciniekus;

bet, tiklīdz Bārdainis tur parādījās,

lai bargi pārmācītu vaininiekus,

31 tie speltē nira. Taču atgadījās,

ka viens vēl slīga mierā neparastā:

tas, šķiet, nekādu briesmu nebaidījās;

34 tad Suņaķetna veidā visai prastā

aiz čupra darvotā to izķeksēja

un izvilka kā smuidru ūdru krastā.

37 Kāds katram vārds, mans prāts to iegaumēja,

kopš tie par mūsu pavadoņiem kļuva,

un skatiens katru ātri sazīmēja.

40 «To tēvaini, ko Suņaķetna guva,

tu, Sarkanais, ar dakšām sapurini,»

tie sauca, «lai tam pelde kļūtu tuva!»

43 Es teicu: «Meistar, saki, vai tu zini,

kas ir šis vīrs, ko velnu bars nu vācis?

Ja tev tas zināms nav, tad izdibini!»

46 Viņš jautāja: «No kurienes tu nācis?»

Un atbilde tam šāda dota tika:

«Es dzimis Navarrā, tur dzīvi sācis;

49 pie lielkunga man māte kalpot lika,

mans tēvs bij laupītājs un naudu šķieda,

un drīz jau visa ģimene bij plika.

52 Tad nonācu pie karaļa es vieda,

ar kukuļņemšanu tur sāku pīties,

pēc nāves velni mani piķī svieda.»

55 Uz Lielo Ilkni bij ko paraudzīties:

kā kuilim tam no mutes ilkņi spraucās —

tas viņam mācīja, kā grēku bīties.

58 Nu visi kaķi peli aprit traucās,

bet Bārdainais to slēdza savās skavās

un viņu tīkojumiem vidū jaucās.

61 Viņš teica meistaram: «Ja domās tavās

ir dzimis nodoms ar to parunāties,

pirms velni atkal grābs to ķetnās savās,

64 tad dari to, jo tam var ļauni klāties!»

Tad meistars vaicāja: «Vai tev, kas cietis

tik gaužas mokas, kopš šeit ieradāties,

67 nav līdzi atnācis kāds latīnietis?»

Tas atteica: «No viena nesen šķīros,

kas bij tiem kaimiņos: bij sardīnietis.

70 Kaut velni zviegdami ap mani dzīros,

es darvā degt kā viņš vis negribētu.»

Un, kad es tam ko pajautāt vēl dzīros,

73 jau sauca Durstīklis: «Lai nedzirdētu

mēs vairs šīs runas!» un ar ķeksi dūra

un ieplēsa tam rokā dziļu rētu.

76 Šis dūriens kaislības vēl vairāk kūra,

jau Pūķgalvis tam snaikstījās gar kājām,

bet desmitnieks durt liedza. Sāpe sūra

79 tam seju savilka un miesām vājām

bez mitas raustīties un trīcēt lika.

Kad velni rimās, mēs tam pavaicājām,

82 kas bijis tas, no kā viņš atrauts tika,

šurp nākdams. «Brālis Gomita tas bija,»

viņš teica. «Dižmaņiem tas izpatika,

85 ar meliem visus traukus piepildīja

un kunga ienaidniekus rokās guva,

tie viņu slavas dziesmām apveltīja.

88 Par naudu klusiņām tie brīvi kļuva;

no kukuļiem viņš savu ligzdu vija,

no kukuļiem tik zēla viņa druva.

91 Ar viņu kopā Mikels Canke bija

no Logodoro; abiem bij uz mēles

ik brīdi viņu mīļā Sardīnija.

94 Ak vai, nu tuvojas jau velnu spēles!

Es labprāt runātos vēl, taču baidos,

tie tūdaļ aplips apkārt man kā dēles

97 un jums būs jāklausās tik manos vaidos.

Es varu savest jūs ar toskaniešiem

vai lombardiešiem kopā: tādos spaidos

100 kā es tie nav, no melnķepaiņu piešiem

tie paglābsies, ja mazliet sāņus aties;

kad pasvilpšu, tie šurpu trauksies skriešiem.»

103 To dzirdot, Suņaķetna teica: «Skaties,

kas viņš par blēdi! Lai tik lejā tiktu,

viņš citus vietā sadabūt ir praties!»

106 Šis atteica: «Man nenāktu par sliktu,

ja apšmauktu es savus līdztautiešus

un mokas lielākas tiem izciest liktu.»

109 Tad Šķībspārnis tam teica: «Lokus ciešus

tam apkārt metīsim, es stiķus tavus

nu zinu, neskriešu tev pakaļ skriešus,

112 bet pletīšu virs darvas spārnus savus:

būs klints mūs tavam skatam paslēpusi,

tu neatradīsi mūs negatavus.»

115 Ikviens nu raudzījās uz viņu pusi,

ikviens bij pēkšņam pakampienam slējies,

ik griba bija gaidās saspringusi.

118 Bet navarrietis bija izvēlējies

sev īsto bridi: atspēries ar kājām,

tas lēca un bij prom. Cik nokaunējies

121 nu bija katrs velns! «Mēs velti stājām

tam apkārt vaktēdami,» viņi sauca,

«mēs velti savus kāšus vicinājām!»

124 Tad Šķībspārnis tam steigšus pakaļ trauca

un lādējās: «Tu drīz man būsi rokā!»

Bet veltīgi viņš ārdījās un kauca,

127 To meklēdams kā blusu drēbju krokā;

par spārniem ātrāk bailes skrien: jau niris

tas dibenā, tam pāri plašā lokā

130 slīd Šķībspārnis, kam niknums nav vēl miris;

kā vanagam, kad pīle ienirst dzīlē,

ir viņam jāpiecieš, ka nodoms iris.

133 Un Kaļķpauris, kam dusmas krūtis spīlē,

tam pakaļ lidinās kā maitu lija:

kur blēdis palicis, viņš tagad zīlē;

136 un, tā kā kukuļņēmējs zudis bija,

pret savu biedru izslēja viņš nagus,

un acīs abiem ļaunums uzdzalkstīja,

139 tie cīkstēdamies zibināja ragus

un nagiem plēsās, naidā iekarsuši,

līdz darva rija tos kā bluķus smagus.

142 Nu, ķepīgajā speltē iegrimuši,

tie bija ieslēgti šai bēdu jomā:

tiem spārni bij ar piķi aplipuši.

145 Bij Bārdainais un citi drūmā omā,

tad četriem lidot turp viņš pavēlēja,

jo nezināja vairs, ko tur lai domā.

148 Tie kāķus slīkušajiem pretī slēja,

kas darvā izvārījušies jau bija,

un atkal ārā tikt tiem palīdzēja:

151 bet mūs ceļš atkal tālāk aizvadīja.

Piezīmes

19-21 Pastāvēja ticējums, ka delfīnu parādīšanās virs ūdens vēstī vētru.

44 Navarras pilsonis Čampolo.

52 DomflU Navarras karalm Tebalds II, kas valdīja no 1253. līdz 1270. g.

67 Itālietis.

83 Gallūras tiesneša Nīno Viskonti (Š. VIII, 53) ministrs, kukuļņēmējs, kas beidza dzīvi pie karātavām. Gallūra ir viens no četriem apriņķiem, t. s. judikātiem, kuros bija iedalīta Pizai pakļautā Sardīnija un kurus pārvaldīja t. s. tiesneši.

No 1275. līdz 1296. g. Gallūras tiesnesis bija Nīno Viskonti.

91 92 Logodoro - Sardīnijas judikāts (83). Mikels Canke - ministrs, kļuvis bagāts ar kukuļņemšanu, caur laulībām kļuva par Logodoro tiesnesi. Vienu no savām meitām viņš izdeva par sievu Dženovas bruņiniekam Brankam D'Oriam, un tas viņu 1275. g. nodevīgi noslepkavoja (E. XXXIII, 134-147).