1 Mēs vieni, klusēdami, skumjām vaigā,
aiz viena otrs, atkal tālāk gājām
kā mazie brāļi, kas pa ceļiem staigā.
4 Es atcerējos, kad mēs pūsties stājām,
to fabulu par vardi un par peli;
šo jauko līdzību mēs pārrunājām.
7 Ir līdzība starp elkoni un celi,
starp velniem šiem un to, ko Ezops stāsta:
sods vienmēr gaida katru nekrietneli.
10 Kā viena doma dzimst no citu klāsta
un, no tām barodamās, dzemdē jaunu,
tā bailes briest, kur briesmu bulta drāzta.
13 Es domāju: «Nu tie ar tādu kaunu
ir apkrauti caur mums, nu prāts tiem prasās
mums pretī stāt ar atriebību ļaunu.
16 Jo ļaunā sirdī ļaunas domas lasās.
Tie mums vēl nežēlīgāk pakaļ dzīsies
par suni, kurš jau zaķi satvert grasās.»
19 Es jutu: tūdaļ viņi parādīsies!
un šausmās stāvus sacēlās man mati;
es teicu: «Meistar, ja nu atgadīsies
22 ar mums kas ļauns? Šos Melnķepaiņus skati!
Tiem uzspļaut, vai tu netikls, vai tikls.
Glāb mani, kā tu allaž paglābt prati!»
25 Viņš atbildēja: «Ja es būtu stikls,
kam pakaļpusē svins, tad nepagūtu
tik ātri manī nonākt sejs tavs bikls,
28 cik ātri tagad tveru tavu jūtu.
Mums abiem domas ir ar vienu seju,
tad lai šīs abas domas viena kļūtu!
31 Ja labā nogāze mūs ved uz leju
un ja mēs varam sasniegt jaunu jomu,
ko zaķiem bēdāt vairs par suņu reju!»
34 Bet nebij vēl viņš pabeidzis šo domu,
jau nāca tie ar spārniem, vaļā plestiem,
ar niknu kāri tīkodami lomu.
37 Kā māte čukstiem, satraukumā dvestiem,
no miega bērnu ceļ, lai projām bēgtu
no liesmas draudiem, bargā spēkā mestiem,
40 to aijāt gatava, ja vien tas brēktu,
tam visu atdodot - tā mani tvēra
mans vadonis, lai cieši rokās slēgtu;
43 pa krauju lejup viņš tad soļus spēra
un zemē nošļūca pa klinti stāvo:
kā pacelts vāks tā dzīli vaļā vēra.
46 Vēl ātrāk, nekā ūdens straume strāvo
caur reni dzirnavās, lai, spēji traucot
pār lāpstiņām, tad grieztu ratu prāvo,
49 mans meistars mani nesa, vējiem kaucot,
ne vien kā biedru vairs, bet gan kā dēlu,
ar savu asinsbalsi mani saucot.
52 Vēl mirklis, un jau būtu viss par vēlu:
jau velni drasēja uz mūsu pusi,
bet nu mēs sirdī jutām drosmi kvēlu;
55 ir augstā gudrība to vēlējusi,
lai viņi apsargātu piekto grāvi,
lai mīt ik dvēsele, kur nonākusi.
58 Tur lejā bija zeltkrāsoti stāvi,
kas raudot gurdiem soļiem apkārt slāja,
tiem skatieni bij nedzīvi un blāvi.
61 Tos apmetņi un zemes mices klāja -
Kluņjī šie tērpi likās šūdināti.
No virsas zelta raksts tos izrotāja,
64 bet iekšā tie no svina liedināti,
pret tiem pat Frīderiha svārki šķita
kā vēdekļi, no spalvām darināti.
67 Cik smags šis svārks, no augumiem kas krita!
Mēs vēlreiz tad pa kreisi pagriezāmies,
lai ietu tur, kur viņi bēdās mita;
70 bet mēs par viņiem ātrāk virzījāmies:
tie gurdie ļaudis, kurus smagums māca,
tik lēnām gāja, ka mēs raudzījāmies
73 ik brīdi jaunās sejās, kuras nāca
pa mūsu ceļu. Vadonim tad teicu:
«Lai tava gudrība, kas mani māca,
76 ļauj starp šiem ļaudīm, kurus skumji sveicu,
kaut vienu saskatīt, kas izcils bijis,
lai veltīgs nebūtu šis ceļš, ko veicu!»
79 «Jel stājiet,» sauca viens, mūs ieraudzījis,
«jūs, kas tā skrienat caur šo gaismu blāvo!
Varbūt tas esmu es, kam parādījis
82 bij liktenis to avotu, kas strāvo
par citiem bagātāk.» Tad meistars bilda:
«Vai kāpis esi tu pa taku stāvo,
85 nest ļaudīm gaismu, to, kas sirdi silda?
Nu tev ir jācieš elles moku spaidi,
jo sveša bij tev mīlestības cilda.»
88 Pret mani pagriezies, viņš teica: «Gaidi
un tad ar viņa soļiem virzi savus!»
Visapkārt atskanēja žēli vaidi:
91 bij nāve pļāvusi tos negatavus.
Tur divi bij, kas pienāca man blaku
un teica: «Toskaniet, kas soļus tavus
94 ir virzījis pa izmisuma taku,
pa kuru liekuļi iet grūtu gaitu?
Kas esi tu?» Es teicu: «Ko lai saku?
97 To lielo pilsētu par savu skaitu,
kas atrodas pie Arno upes skaistās,
tur dzimu, skolā gāju soli raitu,
100 ar bērnību daudz atmiņu man saistās.
Bet jūs kas esat?» Viens man atbildēja:
«Tos apmetņus, kas zelta krāsās laistās,
103 to elles soģi mums no svina lēja,
tik smagi tie, ka zem tiem nobrakšķ svari.
Mēs bijām tie, ko ļaudis iedēvēja
106 par brāļiem līksmotājiem; pazīt vari
tu mūsos boloņiešus; mani sauca
par Katalāno, ceļi bij man gari,
109 un sirds pa tiem ik priekam pretī trauca:
šis biedrs mans ir Loderingo vārdā,
un bieži vīns mums abiem soļus jauca;
112 kad pēla mūs, mēs smīnējām tik bārdā;
tad tava pilsēta mūs abus vāca,
tā drebēja kā debess pērkondārdā
115 un priecājās, ka svešinieks kāds nāca
tai mieru nest.» Es izdvesu: «Ak, brāļi…»
tad aprāvos: man visus prātus māca
118 tas, ko es redzēju turpat netāļi:
es zemē krustā sistu ar trim mietiem
tur viru redzēju. Kā strauti sāļi
121 tam lija asaras. Kā bites spietiem
man domas griezās. «Vīrs, kas šajā vietā
ir pienaglots ar mietiem, augšup slietiem,»
124 man teica Katalāno balsī cietā,
«bij kādreiz farizejiem iestāstījis,
lai viņi savu varu liktu lietā
127 un notiesātu kādu vīru. Rijis
nu to ir elles bezdibenis. Pāri
tam smagi soļi iet. Tāds pats ir bijis
130 tā sievastēvs. Nu redzat jūs šo pāri
te grāvī un vēl citus no tā bara,
kas jūdiem kaitēja ar niknu kāri.»
133 Tad teica Vergilijs: «Mūs augsta vara
šurp sūtīja. Jel parādiet mums taku,
lai nebūtu mums maldīšanās gara!»
136 Un brālis atbildēja: «Tepat blaku
no lielā loka pāreja, lūk, sākas;
bet labi iegaumējiet, ko jums saku!
139 Šeit iegruvusi tā, un tādēļ nākas
pār drupām iet.» Tad vadonis tam bilda:
«Man velni deva ziņas citādākas.»
142 Un brālis atbildēja: «Meli pilda
ik velnam grēku kuli, to es zinu,
un blēdība tam allaž sirdi silda.»
145 Tad savam vadonim es pēdās minu,
kas tālāk aizsoļoja dusmām vaigā,
un šķīros es no tiem, kas nesa svinu,
148 bez mitas riņķodami aplī baigā.
3 Minoriti, franciskāņu muki.
5 Viduslaiku krājumos sastopama Ezopam piedēvēta fabula par to, kā varde, ar diegu piesējusi sev klāt paļāvīgo peli, ar viņu ienira ūdenī. Kad aizrijusies pele uzpeldēja virspusē, viņu saķēra garāmlidojoša klija un līdz ar viņu ari piesieto vardi un aprija abas.
25-26 Spogulis.
62 Klosteris Francijā.
65 Stāsta, ka imperators Fridruhs II licis viņa augstības apvainotājus ietērpt svina mantijā un novietot uz nokaitētas ogļu pannas. Svins izkusis, un notiesātais dzīvs sadedzis.
106 1261. g. Boloņā tika dibināts «Jaunavas Marijas bruņinieku ordenis» ar mērķi samierināt naidniekus un aizstāvēt grūtdieņus. Tā kā ordeņa locekļi vairāk par visu interesējās par uzdzīvi, tad viņus sāka dēvēt par «brāļiem līksmotājiem» (fratres gaudentes).
108-110 Katalāno dei Malavolti, gvelfs, un Loderingo deļji Andalo, gibelīns, bija vairāku pilsētu podesti (pārvaldītāji). 1266. g. Florences gibelīni, baidīdamies gvelfu sacelšanās, no kuriem daļa bija palikusi pilsētā pēc sakāves pie Montaperti (E. X,
32), uzaicināja Katalāno un Loderingo par podestiem, lai tie nomierinātu pilsoņus. Bet Katalāno un Loderingo, rīkodamies pēc pāvesta norādījumiem, aiz bezpartejiskuma maskas atbalstīja gvelfus. Dante viņus uzskata par vaininiekiem tam, ka gvelfi izdzina gibelīnus no pilsētas un nopostīja to namus, tai skaitā ari Uberti dzimtas namu.
120 Šis vīrs ir jūdu virspriesteris Kaijafa, kas, kā stāstīts evaņģēlijā, devis padomu nogalināt Kristu, liekulīgi sacīdams, ka viena Kristus nāve glābšot no bojāejas visu tautu, kas varot izpelnīties Jūdejā valdošo romiešu dusmas, sekodama ari turpmāk vēl Kristum.
125 Reliģiski politisks novirziens Jūdejā (2. gs. p. m. ē., pirmie gs. m. ē.); farizeji nikni cīnījās pret pirmajām kristiešu kopienām, tādēļ evaņģēlijā tie tiek saukti par liekuļiem.
130 Virspriesteris Anna, kas piedalījās Kristus apcietināšanā.
131 Virspriesteru un farizeju padome.