1 Kad gads vēl jauniņš ir un saule matus
liek Ūdensvīram gaišāk izbalināt
un dienas naktīm līdz sper soļus platus,
4 kad sarma kokos cenšas atdarināt
vēl savu balto brāli, kaut tās spalva
tik lielas gleznas nespēj uzmirdzināt;
7 kad zemnieciņam jālauza ir galva,
kā lopus pabarot, kad pāri klājies
ir zemei sniegs un ledus tā kā alva;
10 no lauka atgriežas viņš nobēdājies,
tad atkal laukā iet, un lūk, jau mostas
tam cerība: sals piepeši ir stājies,
13 viņš priecīgs aizsprauž vicu sev aiz jostas
un aizdzen aitas ganībās. Tā grimu
es bažās, likās it kā salnas kostas
16 man visas cerības; bet tā, kā slimu
spēj zāles dziedināt, ar gaišu skatu
man meistars spēku deva, un es dzimu
19 it kā no jauna, kad ar smaidu platu
viņš mani apkampa pie grautā tilta
un pameta man drosminošu skatu.
22 Kā tāds, kam doma dižiem darbiem šķilta,
kā tāds, kas iepriekš apdomā, pirms dara,
pirms ļauj, lai augšup ceļ to jūta silta,
25 tā mani cēla viņa stiprā vara
līdz klintsgalam; viņš, pārbaudot ik cilni,
man teica: «Ceru, ka no tava svara
28 šis akmens nenobruks.» Tā, spara pilni
uz priekšu devāmies pa ceļu grūtu,
un sirds mums sita jaunu drosmes vilni.
31 Šis ceļš par grūtu svinsvārkotiem būtu:
mēs kāpelēt un lēkāt nenostājām,
lai tā pa ciļņu ciļņiem tālāk kļūtu.
34 Un, ja šis grēdojums, pa kuru gājām,
vēl būtu tikpat augsts kā tas, kas blaku,
tad laikam beigts es nokristu no kājām.
37 Bet Ļaunā Gravā zemāks kļūst pret aku,
kas vidū glūn, ik valnis cits pēc cita;
tad nonācām mēs, ejot savu taku,
40 tai vietā, akmens pēdējais kur krita.
Es atsēdos, sev teikdams: «Atdabūsi
tu atkal spēkus, zuduši kas šķita.»
43 «Vai slinkumu nu salāpījis būsi?»
man teica meistars, raudzīdamies drūmi.
«Uz pēļiem sēdot, slavu neiegūsi,
46 bez tās tu dzīvi aizvadīsi kļūmi,
būs pēdas, kas no tevis paliks pāri,
kā putas ūdenī, kā gaisā dūmi.
49 Jel celies, uzveic savu slinkumkāri
ar garu, kas prot uzvarēt ik kaujā,
lai nedreb līdz tas tavai miesai vāri!
52 Mums jārāpjas daudz augstākā vēl kraujā,
mums ceļos jādodas vēl tālos, grūtos:
jel celies, ej uz priekšu gaitā straujā!»
55 Tad piecēlos :io vietas tās, kur pūtos,
un apklust liku gurdumam un bailēm
un sacīju: «Nu ejam! drošs es jūtos.»
58 Tad aizsoļojām mēs pa klinšu smailēm,
uz zemi raugoties, lai nepakristu,
pa stāvu taku cauri akmens ailēm.
61 Es gāju runādamies, brašs lai šķistu;
te pēkšņi grāvī balsi izdzirdēju,
bet vārdi likās it kā telpā dzistu.
64 Ko teica tas, vēl saprast nevarēju
šais klinšu labirintos līkumotos,
bet vārdi lija tam ar kaismi spēju.
67 Es lejup noliecos, lai palūkotos,
bet tumsā neredzēju dzīlei galu;
tad teicu: «Meistar, ja mēs lejup dotos
70 no loka nākamā pa vaļņa malu,
mēs redzētu to vīru, kas tur lejā.»
Tad gājām mēs caur drūmu apgabalu
73 ar svērtiem soļiem, nogurumu sejā,
un, kur pie kraujas astotās tilts skaras,
tur dzīle pavērās man lejupejā;
76 ko redzēju, to izteikt nav man varas:
es redzēju, kā, visu zemi klājot,
tur lodāja un vijās čūskas garas.
79 Tik lielā skaitā nav tām nācies mājot
no Lībijā, kur tuksnešsmiltīs šaudās
tāa daždažādas, mutē indi krājot,
82 lai tas, kam iedzeļ tās, mirst moku gaudās,
ne visā Etiopijā nav tādu
tik negantu - kas nosaukt tās gan jaudās?
85 Šai ņudzā, izbiedēti, kailu ādu,
uz visām pusēm ļaudis skraidelēja,
un nebija tiem cerību nekādu
88 rast glābiņu: tiem čūskas rokas sēja,
pie gurniem plaka tās ar galvu, asti,
un vaļā tikt no tām tie nevarēja.
91 Lūk, viens, kam jāatstāj bij mūsu krasti:
tam čūska apkārt apvijās un dzēla.
Tas bij tik drausmi un tik neparasti,
94 kad pēkšņi liesmas viņa miesu svēla
un pelni putēdami zemē krita;
tad, pelnos pārvērties, viņš atkal cēla
97 uz augšu atjaunotās miesas. Šķita,
kā Fēnikss miris viņš un atkal dzimis
pēc piecsimt gadiem, kad tā stunda sita;
100 tas mirdams nebij nebūtībā grimis:
ne zāle dzīvināja to, ne sula,
bet vīraks, pāri klādamies. Kaut rimis,
103 tas tomēr mūža miegā neiegula.
Kā krītošais, kas nezin, kā tas kritis,
tik apdullumu juzdams kā pēc bula,
106 un nezin, vai pats velns to zemē sitis,
un piecēlies un, apkārt lūkodamies,
tas nezin, kas bij noticis, kas šķitis;
109 tāds bija grēcinieks šis pieceldamies.
Ak, Dievs, tu bargu sodu izraudzījis,
par smagām vainām šādi atriebdamies!
112 Tad meistars vaicāja tam, kas viņš bijis;
viņš atteica: «No Toskanas es nācis,
šai mežonīgā rīklē esmu lijis.
115 Kā negants lops es dzīvi esmu šļācis,
es biju bastards, vārdā Vanni Fuči,
un turpināju Pistojā, ko sācis.
118 Ir tādu tā kā es šeit daudzi duči.»
Es teicu: «Saki, pirms tu jaunā skrejā
uz priekšu trauksi, kādi grēku kluči
121 ir tevi nostūmuši šajā lejā?»
Tad pārsteigts iepleta viņš acis plati
ar skumju kaunu pavērstajā sejā
124 un teica: «Tas, ka tu nu mani skati
šais posta pinekļos, kur dvēsles sietas,
dzeļ sāpīgāk man nekā nāve pati.
127 Man sirdī cilvēcībai nebij vietas;
man jācieš sods par to, ka biju zadzis
es sakristejā skaistās baznīclietas.
130 Bet pilns vēl nebij ļauno darbu vadzis:
es citam plecos vēlu savu vainu
un aizlēkšoju pasaulē kā spradzis.
133 Bet nebūs priecāties tev par to ainu,
kad manas rokas bija čūsku sietas:
tu piedzīvosi laiku asiņainu,
136 ja kādreiz ārā tiksi no šīs vietas:
cels galvu Pistoja un Melnos skaudīs,
tā zinās, kā ar tiem ir jāapietas;
139 bet Florence tad citu gribu paudīs.
Nāks Marss ar pērkonpadebesi baisu
no Valdimagras, bailes dvesdams ļaudīs,
142 tad trakos vētra, zibeņi šķels gaisu
un nikna cīņa degs Pičēno laukā.
Būs rūgts tas dzēriens, ko tev pašlaik maisu
145 un leju nākamības burvju traukā:
kad migla būs no kaujas lauka mēzta
un apspīdēs to atkal saule jaukā,
148 tiks vecā karogdrāna skrandās plēsta,
nāks Melnie, savu kārtību lai celtu;
ik Baltajam tad dzīvība būs dzēsta.
151 To saku es, lai sāpes tevi dzeltu.»
Zvaigznājs, kurā Saule atrodas pēdējā janvāra dekādē un divās pirmajās februāra dekādēs.
Sniegti.
2 Šķīstītavas kalna galotnē.
16 Dižciltīga pistojieša Fuči dei Ladzāri ārlaulības dēls, aktīvs Melno gvelfu darbonis, daudzu slepkavību un laupīšanu vaininieks. 1293. g. viņš piedalījās Pistojas katedrāles sakristejas aplaupīšanā. Apvainots tika viņa draugs, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Kad Fuči bija aizbēdzis, viņš izdeva savus līdzdalībniekus, un tos sodīja ar nāvi.
37 1301. g. maijā Balto partija padzina no Pistojas Melno partiju.
39 1301. g. beigās Melno partija Florencē sagrāva Balto partiju. Starp izdzītajiem (1302. g. janvāri) bija ari pats Dante (P. XVII, 48).
40 Kara dievs.
41 Ieleja, kurā atradās Melno spēku vadītāja Morollo Malaspīnas īpašumi. Melno spēki devās cīņā pret Pistoju, pēdējo Balto atbalsta punktu 1302. g. un ieņēma to 1306. g.
51 Dante piederēja pie Baltajiem.