1 Tad zaglis, runāt beidzis, cēla rokas
un, rādīdams mums pigu, skaļi sauca:
«Ak, Dievs, cik trakas man ar tiem bij mokas!»
4 Tad mīļās čūskas viņam pretī trauca,
tam viena žņaugdama ap kaklu vijās,
līdz gaužās sāpēs raustoties, tas kauca;
7 un otra tam ap rokām izlocījās
ar niknumu, kāds rodams nav pat velnos;
kā sasiets gūsteknis tas izskatījās.
10 Ak, Pistoja, kam nepārvērties pelnos,
kam turpini tu savu ļauno sēju,
kam tu tik nežēlīgi skaudi Melnos?
13 Pa visiem elles lokiem neredzēju
es tādu zaimotāju, tikai to, kas
pie Tēbām krita, līdzās likt tam spēju.
16 Bez mitas skriet tam lika skaudrās mokas;
tad redzēju es kentauru, kas drāzās
šurp, nikni saukdams: «Grābs to manas rokas!»
19 Kā negants viesulis tas pāri brāzās,
tam gurnus milzīgs čūsku vijums klāja,
un vārdi tam kā melna lava gāzās.
22 Aiz skausta platos spārnus vēcināja
baigs pūķis, galvu draudot augšup slējis;
tas katru, kas bij ceļā, svilināja.
25 Mans meistars teica: «Tas ir Kaks, kas lējis
pie Aventīno asinis tik dikti,
ka tur zem klints ir ezers satecējis.
28 To šurpu noveduši darbi slikti:
tas lielu ganāmpulku nolaupīja;
tas šķirts no brāļiem, kas par sargiem likti;
31 to Hērakls ar rungu noslānīja,
simt sitienu tam deva, bet tas juta
varbūt tik desmit, jo tad beigts tas bija.
34 Nu tagad jācieš tam ir elles suta.»
Tā runādamies, mēs pat nemanījām
trīs garus, kuri viegli tā kā puta
37 šurp atslīdēja; mēs tos ieraudzījām
tik tad, kad jautāja tie: «Kas jūs tādi?»
Tad runāt beidzām un tos uzklausījām.
40 Es nepazinu tos, bet, ja jau šādi
tev jautā kāds, lai atbildi sev gūtu,
tad jautātājam pieklājību rādi!
43 Es teicu: «Sakiet, kur te Čanfa būtu?»
To centos teikt ar visu savu būti,
lai uzmanīgs ar vadonis mans kļūtu.
46 Ja, lasītāj, tev tagad ticēt grūti
tam, ko tev teikšu, nepel manu dzeju!
Pat man ir redzētajam ticēt grūti.
49 Pret meistaru kad biju vērsis seju,
uz vienu čūska metās seškājaina,
tā, likās, viņu nožņaugs teju teju.
52 Cik drausmīga šī izmisuma aina!
Ar viduskājām vēderu tā mina,
līdz vāts tam vaļā vērās asinaina,
55 un abos vaigos asus zobus dzina,
ar priekškājām tam rokas sagrābusi,
un asti lunkano starp cirkšņiem tina,
58 pie gurniem pakaļkājas piespiedusi;
kā efeja, pie koka klāt kas kļaujas,
tā bij pie locekļiem tam pieplakusi.
61 Kā vasks, kas ātri kūst uz uguns straujas,
drīz abi bija kopā liedināti;
kā papīri, kad liesmas apkārt šaujas,
64 tiek vienmēr vairāk, vairāk brūnināti,
bet nav vēl melni tie, nedz ar vairs balti,
tie abi likās pusē darināti.
67 Tie citi stāvēja kā zemē kalti
un sauca: «Kāda pārvērtību diena!
Tiek divi radījumi kopā malti!»
70 Jau abas galvas kļuvušas bij viena,
kad likās man, ka, ciešot smagas mokas,
no divām sejām izveidojās viena.
73 Bij četri locekļi - nu divas rokas;
to skatu neaprakstīt vārdos sausos:
tās gūžas, kājas, vēderu un to, kas
76 tur zemāk karājas. Es skatos, klausos:
kā divi, kā neviens man rādās tēlā,
kas tālāk aizstaigāja soļos gausos.
79 Tad sirds man nodrebēja jūtā žēlā:
kā ķirzacēns pār ceļu pārzib ņiprs,
lai jaunu vietu rastu saulē kvēlā,
82 kāds čūskulēns, tik veikls tā kā ķipars,
uz abu stāvētāju pusi šāvās,
tas bij tik ugunīgs un melns kā pipars;
85 pie vēdera tas vienam klātu kļāvās,
lai barošanās vietai tuvāk tiktu,
un iedzēla, un atkal projām rāvās.
88 Bet dzeltais klusēja ar seju piktu
un tikai savas kājas noraustīja,
it kā tam drudzis pēkšņi trīcēt liktu.
91 Viņš čūsku, čūska viņu noskatīja;
un likās, ka tie abi dūmus ostu,
kas tiem no mutēm izplūduši bija.
94 Lai Lukāns labāk nerunā par postu,
ko Nasidijs un Sabells izcietuši:
es stāstīšu par vīru čūskas kostu.
97 Lai klusē Ovidijs: ja pāvērtuši
tam dievi Kadmu čūskā, Aretūzu
par avotu, tie, kas to lasījuši,
100 tie sacīs: klausījies viņš savu mūzu.
Es stāstīšu par tādu pārvērtību,
ko redzot garā es un sirdī lūzu.
103 Tie sakļāvās ar tādu pārdabību,
ka čūskai aste dakšu izveidoja
un dzeltās kājas - vienu kopvienību.
106 Tās, kopā saaugušas, pievienoja
sev gurni, līdzena bij katra vieta:
šis elles spēks tam miesas iztaisnoja.
109 Bet čūskai drīz jau figūra bij lieta,
kas cilvēkaugumam bij diezgan tuva,
tai āda tapa mīksta, viņam - cieta.
112 Es redzēju, kā čūska rokas guva,
un kājas, nesot svaru jaunuzkrauto,
tai garākas, bet viņam īsas- kļuva.
115 Ar pakaļkāju pāri, kopā kļauto,
tā locekli, ko slēpjam, izveidoja,
bet nabagam šim nācās pušu raut to.
118 Un, kamēr abus dūmi plīvuroja,
tiem lemdami iet augšup-lejup-ejā,
un toH ar jaunu ādu apkārtoja,
121 viens cēlās kājās, otrs krita lejā,
bet abi raudzījās ar alku zaļu,
un abi divi izmainījās sejā.
124 Viens izstaipīja savu miesas daļu
līdz deniņiem; no tā, kas pārpalika,
tas ausis veidoja un vaigu gaļu;
127 no tā, ko atstiept nevarēja, tika
tam sejā deguns, izaudzis, kā nākas,
un lūpas, rotājās kur labpatika.
130 Bet tam, kas zemē, purns nu stiepties sākas
un ausis galvā lien un nepaceļas;
un mēle savas cilvēciskās mākas
133 ir zaudējusi - tā uz pusēm šķeļas,
bet pirmajam tā savienojas kopā;
nu maiņa galā ir; tik dūmi veļas.
136 Tā dvēsele, kas iemiesota lopā,
aizelsdamās nu brāž pa baiso leju,
un otrs līdziedams bilst runā skopā,
139 pret vērotāju vērsis savu seju:
«Es gribu, četrrāpus lai Buozo skrietu,
kā skrēju es, kas tagad taisns eju.»
142 Tā dzīli septīto, šo mēslu vietu,
es vēroju, un tos, kas tajā dzīti,
un rakstu jums ar spalvu gauži cietu.
145 Bij mani prāti laikam miglā tīti
un acīm apmulsums bij lipis klātu,
tie nevarēja aizbēgt nemanīti,
148 es nevarēju neredzēt Sankāto;
starp atnācējiem vienīgais viņš bija,
kas nemainīja augumu, ne prātu;
151 tā otra dēļ Gavillei asras lija.
Kapanejs (E. XIV, 46-48).
Dieva Vulkāna dēls. Vergilija «Eneīdā» tas ir puscilvēks, puszvērs, kas izpūš dūmus un uguni, asinskārs slepkava. Dante viņu pārvSrtis par kentauru.
43 Čnnfn Donāti, znglis, dižciltigns florenciefiu dzimtus pārstāvis.
94-95 Lukāns «Farsālijā» stāsta, kā Libijas tuksnesī Katona karnvīri gājuši bojA no indīgu čūsku dzēlieniem: Nasidijs tā uzpūties, ka viņam pārplīsušas bruņaH,
bet Sabells izkusis kā vasks.
98 Kadms - Tēbu dibinātājs. Aretūza - nimfa, kam pakaļ dzinies upes dievs Alfejs un ko Diāna pārvērtusi par pazemes avotu. Šīs pārvēršanas apraksta Ovidijs
«Metamorfo zās».
140 Buozo Donāti, dižciltīgs Florences zaglis, vīrs, kas tikko tika pārvērsts par čūsku.
151 Miests Arno upes ielejā, kura iedzīvotāji nosita dižciltīgo zagli Frančesko Kavalkanti, vīru, kas aprakstītajā ainā no čūskas pārvērtās cilvēkā.