Kāds prieks tev, Florence! tik liela esi,
ka spārni tev pār zemēm, jūrām plesti;
tu līdz pat ellei savu vārdu nesi.
4 Starp zagļiem, kuri bij šai dzīlē mesti,
bij pieci tavi pilsoņi, kas lika
man sarkt. Cik daudz par tiem bij vaidi dvesti!
7 Ir rīta sapnī patiesība plika;
es saku: dzirdēsi tu drīzā laikā
par tiem, kam tavi darbi nepatika.
10 Ja sodu pelni tu, lai nāk tas laikā:
kam jāmirst, tas lai mirst ar ašām sāpēm -
ir pārāk grūti staigāt biezā tvaikā.
13 Mēs projām gājām, kāpjot pa tām kāpēm,
ko lejupejai klintsbluķi mums plāja;
uz augšu devāmies ar jaunām slāpēm;
16 Ceļš vientuļais, ko klintsakmeņi klāja,
mums gaitu padarīja gaužām grūtu:
bez rokas netika uz priekšu kāja.
19 Es žēlas jutu un vēl tagad jūtu
par redzēto, un prātu iegrožoju
es vairāk, nekā jāgrožo tas būtu;
22 ko devis tikums man, to pārlūkoju;
ja labā zvaigzne labu dāvājusi
ir man, tad lai to labi izlietoju!
25 Cik jāņtārpiņu zemnieks redz, kad klusi
tas atpūšas uz pakalna tai laikā,
kad spīdētāja seju aizslēpusi,
28 kad leja tinusies ir miglas tvaikā
un odi lidinās, kur ara, sēja
un kopa vīnogas viņš sviedriem vaigā,
31 tik daudzās spožās liesmās atmirdzēja
it visa dzīle astotā; tās vēlās
un šaudījās un sārtu gaismu lēja.
34 Kā tas, kas gandarījumu sev smēlās
caur lāčiem, redzēju, kā uguns ratos
tā skolotājs pret debess jumu cēlās;
37 ar acīm sekot nespēdams, jo skatos
tam liesma dega, viešot sirdī prieku,
ka meistars ieies debess vārtos platos;
40 tā redzu liesmas šaudāmies pārlieku,
pa grāvi slīdam, augšup uzsitamies,
un katra aprij kādu grēcinieku.
43 Es stāvēju uz tilta, lūkodamies
šai dzīlē; nebūtu šīs klints, tad būtu
es sadauzījies, lejup nogāzdamies.
46 Tad vadonis mans, jauzdams, ko es jūtu,
man teica: «Tur tais ugunīs ir gari;
tie katrs savējā cieš moku grūtu.»
49 Es bildu: «Meistar, man to prieku dari:
Man jautājums ir; ceru, nenopaļās
tavs augstais prāts to: vai tu sacīt vari,
52 kas ir tai ugunī, kas divās daļās
no augšas nāk kā no tā nāves sārta,
kur tika Poliniks pēc ķildas skaļās
55 ar brāli kopā guldīts?» - «Tur ir kārta
svilt Ulisam un Diomedam abiem,»
viņš teica. «Lūk, tiem miesa uguns sārta;
58 ar žēlabām tur dūmi ceļas stabiem,
tie vaid par zirgu, kas bij vārtus vēris,
kur iznākt Romas dēliem taisniem, labiem.
61 Bargs liktenis bij Ahileju ķēris,
vēl nāvē raud par viņu Deidamija,
un smagi Palladija zelts ir svēris.»
64 «Ja ugunīs un dūmos, ko tie rija,
tie runāt spētu, meistar, lūdzu tevi,»
es sacīju, kad sirds man pilna bija,
67 «dod vēlreiz iespēju, kā daudzreiz devi,
tos uzklausīt, kad liesma pienāks klātu:
tu redzi, kādā alkā moku sevi!»
70 «Es tavu lūgumu ar mīļu prātu,»
viņš teica, «cik vien spēdams, ievērošu,
bet, sarunu lai labāk šķetinātu,
73 man vienam runāt ļauj ar mēli drošu:
tie grieķi ir, un būs varbūt tie spīvi
pret taviem vārdiem. Ļauj, es palūkošu!»
76 Kad trenktā liesma, dūmoja kas sīvi,
līdz pašai malai beidzot bija laista,
mans meistars runāt sāka droši, brīvi:
79 «Jūs abi, kurus viena uguns saista,
ja dzīvodams es jūsu cienīgs biju,
ja jūsu cienīgs biju, kad man skaista
82 reiz doma plauka, kuru uzrakstīju,
tad apstājieties! Viens nojums lai saka,
kas pārrāvis ir viņa dzīves dziju!»
85 Tad tas, kas lielākajā mēlē smaka,
nu elsdams liesmas plēvi cilāt sāka,
kas lēnām piepūtās un lēnām plaka
88 un reizēm taisna izslējās kā bāka,
līdz beidzot ārā šāvās toņos tīros
tam balss kā zvans, un tad tas runāt sāka:
91 «Kad es pēc vairāk nekā gada šķīros
no Kirkes, kas bij mani saistījusi
pie Gaetas, un tālāk doties dzīros,
94 tad mīlestība, sirdī slēpta klusi
pret daiļo Penelopi un pret dēlu
un sirmo tēvu, nebij varējusi
97 nekādi uzveikt vēlēšanos kvēlu
iet pasaulē, krāt zināšanas pūrā
un pazīt prātu nešķīstu un cēlu;
100 viens laivā devos atklātajā jūrā,
man mantas līdzi nebija nekādas,
stāt vētrai pretī nācās cīņā sūrā.
103 Es šādas cisas redzēju un tādas
gan Spānijā, gan Marokā, gan salās,
ir ļaudis dažādi kā viņu ādas.
106 Tā pabiju es visvisādās malās;
vecs būdams, tajā šaurumā es tiku,
kur Āfrika no spāņu zemes dalās.
109 Tad saviem biedriem tālāk doties liku,
tiem teikdams: - Brāļi, jūs, kas cauri briesmām
šurp devāties ar tādu labpatiku,
112 jel neļaujiet vēl plakt tām sīkām liesmām,
kas plīv jums krūtīs, griezieties pret sauli
un tukšās āres piepildiet ar dziesmām!
115 Jel neesiet kā lopi vai kā prauli!
Ir jūsos cilvēciska sēkla sēta,
tā dīgs ar tad, kad trūdēs jūsu kauli. -
118 Bij biedros tāda degsme iekveldēta
no maniem vārdiem, ka tie ceļā traucās
ar joni tā kā straume aizturēta;
121 pa taku tie cits citam garām spraucās,
tad, jūrā, kuģi pagriezām pret rītiem;
ar jūras putām mūsu sviedri jaucās,
124 bij putna lidojums mums, airu dzītiem,
un mēs pa kreisi vien tik turējāmies,
uz brīnumiem nu cerot negaidītiem.
127 Jau otrā pola zvaigznēs lūkojāmies:
bij mūsējais tik zemu, ka tas skatam
vairs tikko redzams bij. Mēs virzījāmies
130 uz dienvidiem, un mūsu ceļam platam,
šķiet, gala nav - līdz mūžībai tas vijās,
vairs neticējām savam laimes ratam,
133 kad tālumā brūns kalns mums parādījās;
tad atkal jaunas cerības mēs audām,
viss dzīvē atkal zaļš mums izskatījās.
136 Bet mūsu prieki izvērtās par raudām:
no jaunās zemes viesuļvētra dzima
un trakoja ar mežonīgām gaudām
139 un kuģi lauzīja un nenorima
un beidzot priekšgalu uz augšu cēla,
un tas ar pakaļgalu dzelmē grima;
142 pār mums tad jūra savus viļņus vēla.»
34- 35 Pravietis Elisejs. Bibeles leģenda stāsta, ka lāči saplosījuši zēnus, ko Elisejs nolādējis, jo tie viņu izsmējuši.
35- 36 Pravietis Elija.
54 Sk. E. XX, 58.
56 Trojas kara varoņi, kas darbojušies kopā gan karā, gan dažādos viltīgos pasākumos.
59 Trojas zirgs, koka zirgs, kurā bija paslēpies Uliss (Odisejs) ar citiem grieķiem un kuru trojieši ieveda pilsētā. Izkļuvuši no zirga, grieķi atvēra Trojas vārtus, un tādējādi grieķu karapulki guva iespēju iekarot un iznīcināt Troju. No sagrautās Trojas iznāca Enejs, romiešu ciltstēvs, ko apdziedājis Vergilijs «Eneīdā».
Grieķu varonis, kas krita pie Trojas mūriem.
Skirns ķēniņa Likomeda meita, Ahileja miļotft. Ahileja māte Tetida, zinādama, ka viņas dēls kritis Trojas karā, bija viņu paslēpusi Likomeda namā, kur viņš uzturējās, pārģērbies sieviešu drēbēs, taču Uliss (Odisejs) un Diomeds ar viltu viņu tur atrada un iesaistīja Trojas karā (Š. IX, 37-39), kur viņš gāja bojā. Nelaimīgā Deidemija mīt Limbā (Š. XXII, 103-113).
Palladas Atēnas, Trojas sargātājas, statuja, ko nolaupīja Uliss (Odisejs) un Diomeds.
Uliss (Odisejs). Dantes stāsts par Ulisa bojāeju acīmredzot balstās uz pēchomēra leģendu, kuru atstāsta Plīnijs Vecākais (1. gs.) un Solips (3. gs.) un pēc kuras Uliss, atgriezies Itakā, aizkuģoja Atlantijas okeānā, nodibināja Lisabonu (Ulisipu) un aizgāja bojā vētrā pie Āfrikas rietumkrasta. Šo teiksmu Dante attiecīgi pārstrādājis, lemdams Ulisu elles sodam.
Skaista burve, kas pārvērta cilvēkus dzīvniekos (Š. XIV, 41). Kad Uliss (Odisejs), kuģodams mājup no Trojas, pēc ilgiem klejojumiem piestāja pie viņas krasta, viņa pārvērta to un tā pavadoņus par cūkām, bet pēc tam atdeva tiem cilvēcisku izskatu un, iemīlēdama Ulisu, veselu gadu noturēja to pie sevis. Šo notikumu aprakstījis Ovidijs «Metamorfozās».
Kirkes kalns (tagad Monte-Čirčello) netālu no vietas, kur Enejs apbedīja savu zīdītāju Kaijetu, nosaukdams šo apgabalu viņas vārdā. Tā pēc šīs leģendas, ko Vergilijs atstāsta «Eneīdā», cēlusies Gaetas pilsēta pie Tirēnu jūras.
Šķīstītavas kalns (Š. I, 4-5).