1 Jau liesma bija taisna izslējusies,
un, kad tai dzejnieks deva piekrišanu,
tā projām gāja, runāt mitējusies,
4 un tūdaļ piesaistīja skatu manu
tā otrā liesma, šaudīga un stāva,
ar balsi tā kā apslāpētu zvanu.
7 Kā Sicīlijas vērsis kādreiz māva
tā vīra vaidos, kurš to darināja
ar kaltu un tad sevi piekalt ļāva, -
10 tā balsī māva, kuru spīdzināja, -
tā baurodams, ka prāts pat neticēja,
ka viņš tur savas mokas izraudāja,
13 šie žēlie vārdi, kuri nevarēja
no uguns austā apvalka tikt ārā,
kā liesmas valoda šurp atskanēja.
16 Tad, tiekdamis uz augšu degsmē kārā,
caur karsto čaulu izlauza tie ceļu,
un gars tad sacīja mums balsī vārā:
19 «O, tu, pret ko es savu balsi ceļu,
kas runāji pirms brīža lombardiski,
es tavos vārdos paļāvību smeļu;
22 kaut mana balss varbūt skan nedabiski,
es tevi lūdzu: parunā ar mani!
tu aplaimosi mani karaliski!
25 Ja tu šai lejā, velni kur ir gani,
no jaukās latīņzemes esi kritis,
es gribu, lai tu to, kas paslēpts, mani.
28 Urbīno kalnos kādreiz esmu mitis.
Teic, romāņi vai mieru kopj vai karu?
Cik augstu Tibras vilnis iraid sitis?»
31 Es lejup noliecos ar visu svaru,
lai klausītos; tad vadonis man teica:
«Tas - latīnis; tu runā ar šo garu!»
34 Šo vēlību man sirds ar prieku sveica,
bij gatavi man vārdi, un es sāku:
Ak, dvēsele, ko pasaulē grēks veica,
37 slēpj romāņzemēs tais, no kurām nāku,
ik tirāns karu azotē sev klusi,
bet pagaidām tie virsū liek tam vāku.
40 Stāv Ravenna, kā vienmēr stāvējusi:
tur Polenta kā ērglis ligzdu taisa,
līdz Čerkijai tā spārnus izplētuši.
43 Tā pilsēta, no aplenkuma baisa
kas ilgi cieta un tad frančus kāva,
nu zaļās ķetnās ir, kopš briesmas gaisa.
46 To, ko Montaņja cēla, pēcāk grāva
Verukjo vecākais un jaunais. Krājas
zem kājām asins tiem kā purva rāva.
49 Bet Lamonei Santerno līdzās stājās,
tās plūst caur vasaras un ziemas miju,
un karogā tām lauvēns plivinājās;
52 un tā, kam Savija vij viļņu viju
ap sāniem, stāv starp pakalnu un leju,
starp brīvību tā plīv un tirāniju.
55 Bet tagad stāsti man, pirms tālāk eju,
kas esi tu, kas smoc zem karstā vāka:
ja vari, parādi man savu seju.»
58 Kad uguns kļuva mazliet mierīgāka
un, savu ragu šurp turp šaudīdama,
uz leju nolaidās, viņš runāt sāka:
61 «Ja atbilde šī būtu uzticama
tam, kas reiz zemes virsū atgriezīsies,
šī liesma stāvētu tad klusēdama:
64 par savu kaunu runāt katrs bīsies;
bet, tā kā no šīs dzīles ārā kļuvis
nav it neviens, man mute atdarīsies.
67 Es biju karavīrs, kas slavu guvis,
tad mūka virvi es sev apkārt sēju
ar svētu ticību, bet, ak! bij puvis
70 šis striķis: sastapu to pavedēju,
to pāvestu, kas mani grēkos dzina,
un es uz ceļa tikt vairs nevarēju.
73 Kamēr man kājas viņa pēdās mina,
vairs lauva nebiju, tā gars man snauda,
bet lapsa, kura visu ož un zina.
76 Tos tīklus, kurus svētietēvi auda,
es visus zināju un liku lietā,
un visas mutes manu vārdu pauda.
79 Kad biju nonācis es tajā vietā,
kur katram jāievelk ir savas buras
un jāapstājas gaitā, strauji ietā,
82 es sajutu, cik slābi gars man turas
pie tā, kas mani kādreiz priecināja,
tad gāju es, kur jauna uguns kuras.
85 Tas vīrs, kas farizejiem priekšā stāja,
kam karā iet pret turkiem šķita lieki,
ar asinīm kas Laterāno klāja,
88 kam tikai kristieši bij ienaidnieki,
ne tie, kas Akru ieņemt palīdzēja,
ne tie, kam sultānzemē plauka prieki -
91 tas vīrs pats savu godu nevērtēja,
ne arī manu virvi: kopā jaucis
tas to, ko katram atšķirt vajadzēja.
94 Kā Konstantīns reiz Silvestru bij saucis
no kalna alas, lai tas dziedinātu
no lepras viņu, tā bij mani saucis
97 šis vīrs, lai arī es to dziedinātu
no lepnības kā drudža, lai es sniegtu
tam padomu, kā rīkoties ar prātu,
100 tā, lai tas Palestrīnu drupās triektu.
Un tad tas sacīja man balsī skaļā:
- Kādēļ lai es tev pestīšanu liegtu?
103 Slēgt debesis es varu ciet un vaļā
ar divām atslēgām, tās esmu guvis
no priekšteča, kam tika dzīve zaļā. -
106 Un tad es biju ļoti domīgs kļuvis:
kā rīkoties šai sarežģītā lietā?
Tad teicu: - Kad šis cietoksnis būs gruvis,
109 no grēka mazgā mani, klāt man sietā!
Garš solījums un īsa gaidīšana
tev triumfēt liks tavā augstā vietā. -
112 Kad stingusi jau bija miesa mana,
tad Francisks nāca mani vākt, bet velni
tam teica: - Tā būs mūsu darīšana.
115 To vadījuši nodomi ir melni,
nu lai ap viņu elles liesmas kvēlo,
nu elles liesmās putēs viņam pelni;
118 nav pestīts tas, kas grēkus nenožēlo,
kiis lidināties grib ar katru vēju,
kas ļaunu dara, cerēdams uz cēlo. -
121 Ak, manu dieniņ! kā es nodrebēju,
kad, mani grābis, teica velns: - Kas zina,
tev liksies vēl, ka loģiķis būt spēju -
124 un aiznesa pie Mlnoja; tas tina
nu asti astoņreiz ap manu stāvu
un dusmās tad šai astē zobus dzina
127 un teica: - Sakursim tam liesmu prāvu! -
Tu tagad redzi manu izmisumu,
kad šādi ietērpts, staigāju un stāvu.»
130 Kad viņš bij beidzis savu stāstījumu,
tad moku liesma atkal tālāk gāja,
uz sāniem liecot aso izaugumu.
133 Un tad pa taku, akmeņi ko klāja,
mēs sasniedzām visbeidzot arku slaidu
virs grāvja, kur par grēkiem samaksāja
136 tie, kas virs zemes sējuši bij naidu.
Otrajā liesmā slēpts grāfs Gvido da Montefeltro, Romaņjas gibelīnu vadonis, kas te naidojās ar pāvesta Romu, te līga mieru ar to. Divus gadus pirms nāves viņš kļuva par franciskāņu ordeņa mūku un nomira 1298. g.
Vara vērsis, ko bija izgatavojis varkalis Perills un kas bija izveidots tā, ka, ja tajā ievietoja notiesāto un apakšā pakūra uguni, dedzinātā vaidi skanēja kā vērša maušana. Perills savu izgudrojumu piedāvāja Agrigentas tirānam Falaridam (6. gs. p. m. ē.), un tas tā izmēģināšanai tajā ievietoja pašu Perillu.
Vergilijs bija no Mantujas Lombardijā.
Montefeltro grāfiste atradās starp Urbīno pilsētu un Monte-Koronāro kalnu,
kur sākas Tibra. Romaņja - Itālijas apgabals ziemeļaustrumos no Toskanas. Tā galvenās pilsētas:
Boloņa, Faenca, Imola, Forlī, Ravenna, Čēzena, Rimini.
Itālis.
1278. g. tiesības uz Romaņju, kas pirms tam bija impērijas zeme, pārgāja pāvesta rokās, bet tā vara bija tikai nomināla. Liela daļa romāņu pilsētu un apgabalu atradās atsevišķu feodāļu dzimtu varā, kuri, piederēdami gan pie gibelīniem, gan pie gvelfiem, karoja savā starpā.
40 Ravennn atradās gvelfu dzimtnN Polontu vnrfl, kuras ģerboni bija ērglis. No 1275. līdz 1310. g. tur valdīju Clvido da Polentn, Frančeskas dn Rimini tēvs (E.
V, 74-75).
42 Gvido da Polentam pakļauta bija ari čerkija Adriatikā.
43-44 Gibelinu pilsēta Forlī. 1281. g. to aplenca pāvesta karaspēks, kas sastāvēja no franču algotņiem un itāļu gvelfiem. Pilsētas aizstāvis Gvido da Montefeltro, izmantodams kara viltību, sakāva aplencējus un iznīcināja daudz franču.
45 īsi pirms 1300. g. Forlī kļuva par Ordelafi dzimtas sinjoriju. Ordelafi bija gibellni un to ģerbonī bija zaļš lauva.
46 Gibelinu vadonis, kas nonāvēja Malatestīno Verukjo (47).
47 Malatesta dei Malatesta de Verukjo, Džančoto un Paolo tēvs(E. V, 74-75), Ramini sinjors no 1295. līdz 1312. g., kaismīgs gvelfs; tā vecākais dēls Malatestīno
Vienacis valdīja no 1312. līdz 1317. g. (E. XXVIII, 76-90). Malatestu vairākkārt uzvarēja Gvido da Montefeltro.
49 Pie Lamones upes atrodas Faenca, pie Santerno — Imola. Tur valdīja Maginardo Pagāni da Suzināna (Š. XIV, 118-120), kas pastāvīgi mainīja savus politiskos sabiedrotos.
52-53 Čēzena, kas 13. gs. bija neatkarīga komūna, bet kam nereti uzkundzējās tās podesti un kapteiņi.
71 Bonifāciju VIII (E. XIX, 53).
85 Bonifacijs VIII.
87 Pāvesta pils. 1297. g. Bonifacijs VIII izsludināja krusta karu pret Kolonnu dzimtu Romā. Šīs dzimtas nami atradās netālu no Laterāno.
89 Pēdējā kristiešu pilsēta Sīrijā, ko 1291. g. ieņēma saraceņi.
90 Ebreju tirgoņi (kristīgajiem musulmaņu zemēs tirgoties bija aizliegts).
94 Leģenda stāsta, ka imperatoram Konstantīnam (E. XIX, 115), kas bija saslimis ar lepru, sapnī parādījušies apustuļi Pēteris un Pāvils un teikuši, ka viņu izdziedēs svētais pāvests Silvestrs, kas slēpies no vajāšanām Sirati kalna alā Romas tuvumā; tad Konstantīns izsaucis Silvestru, saņēmis no viņa kristīšanu un izveseļojies.
100 Pilsētiņa Romas tuvumā, kur atradās Kolonnu dzimtas pils. Bonifacijam neiz- devās to ieņemt ar varu. Tad viņš apsolīja Kolonniem piedošanu, ja tie viņam atdos Palestrīnu. Tie piekrita, pāvests nolīdzināja pili līdz ar zemi, bet savu vārdu neturēja un padzina Kolonnus no pāvesta apgabala.
105 Celestīns V (E. III, 60-61).
113 Franciskāņu ordeņa patrons (pie šī ordeņa piederēja Gvido).