1 Bij mūža gaita tikai pusē spēta,
kad atģidos es mežā, tumsas tītā,
jo taisnā taka bija pazaudēta.
4 Cik baigi biezoknī šai neiemītā,
kur mežonīgi zari virsū mācās!
Vēl tagad dreb man jūta, bailēs dzītā.
7 Kā melna nāve apkārt šausmas šļācās;
bet pirms man teikt to prieku, ko es guvu,
jums stāstīšu, ko pieredzēt man nācās.
10 Es nepateikšu, kā tur iekšā kļuvu;
tik ļoti miegains biju es, ka gaisa
man ceļš un biju izmisumam tuvu.
13 Tā leja kurā maldījos, bij baisa.
bet lūk, te varens kalns man izaug blaku,
pār kura pleciem saule starus kaisa.
16 Kad elpojuši esam nāves dvaku,
šie stari mūsu šausmas ārā sviedrēs
un vadīs taisni mūs pa katru taku.
19 Un drosmē, paļāvībā - šajās biedrēs,
ko sūta Dievs - rod cilvēks balstu sirdij,
kur bailes šaudījās kā ezerniedrēs.
22 Un kā pēc vētras atkal miers to dzirdī,
kad patvērusies tā ir drošā krastā.
Bet tas, kas pārdzīvots, to tomēr tirdī,
25 liek atskatīties atpakaļ tai nastā,
kas katram jānomet kā liktens tiesa,
lai paceltos mēs augstāk savā mastā.
28 Kad pūtināta bija gurdā miesa
pēc grūtās nakts, es augšup cēlu galvu
sākt kraujā kāpt, kas cerību man viesa,
31 to cerību, kas pati kļūst par balvu.
Bet, ceļu sākot, pēkšņi pretī šāvās
man pantera ar lāsumotu spalvu.
34 Tā apstājās uz kalnu takas stāvās,
es biju gūstā, netiku vairs laukā,
no manis viņas skatiens neatrāvās.
37 Tas bija rītausmā, tai stundā jaukā,
kad saule nāk ar savām zvaigžņu māsām -
tās bij ap viņu pirmās mīlas pļaukā,
40 kas zemi radīja ar tūkstoš krāsām;
un mulsa jausma pārņēma man prātu -
to iedvesa šis zvērs ar melnām lāsām:
43 ir gadalaiks pats saldākais nu klātu.
Bet, kad es pēkšņi lauvu ieraudzīju,
es sirdi jutu šausmu stindzinātu.
46 Tas pretī nāca man - kā stabs es biju,
tas galvu slēja mežonīgā badā,
pat gaiss bij baiļu pilns, ko elpā riju.
49 Un vilcene, ko kāres apkārt vadā,
tās kārno miesu ēd, gail acu alā.
Posts ļaudīm, kur šis nezvērs pāri bradā!
52 Es drebēju kā bāra lapa salā,
man prāti bija stingstot sarukuši,
vairs necerēju uzkāpt kalna galā.
55 Kā tie, kas guvuši un zaudējuši,
kam bēdu smiltīs asaras pat susē,
kad savas cerības tie aprakuši,
58 tāds stāvēju, kad mūžs man bija pusē
un nezvērs mani dzina, lai es eju
turp atkal atpakaļ, kur saule klusē.
61 Un, skriedams nemaņā uz tumšo leju,
no kuras pretī dvesa dvaša rēna,
es mežā saskatīju kādu seju,
64 kas vīdēja kā parādība lēna.
Es saucu tai: «Par mani apžēlojies,
vai cilvēks būtu tu vai tikai ēna!»
67 Balss atbildēja man: «Tu nealojies,
kaut cilvēks neesmu, cilvēks kādreiz biju.
Līdz Mantujai mans dzīves pirmzars noies,
70 par dzimteni es skaitu Lombardiju;
kad Romā Jūlijs valdīja, es dzimu,
pie Augusta es mūžu aizvadīju.
73 Es dzejnieks biju un par kara dimu,
par Eneju, šo taisno Trojas dēlu,
es savas vārsmas skandēt nenorimu.
76 Bet kādēļ sauci tu ar balsi žēlu?
Kādēļ tu nekāp priecas kalnā šajā,
kur laimes uguns deg ar liesmu kvēlu?»
79 «Tad tu tas avots zemē sensenajā,
tu - Vergilijs, kas nu par upi kļuvis?»
es bildu savā cieņā kautrīgajā.
82 «No tava sējuma tik daudz es guvis,
man bij caur mīlu iet, līdz tevi rodu
šai pasaulē, kur daudz kas celts un gruvis.
85 Tu esi meistars, priekšroku kam dodu:
tu - vienīgais, kas manī ieveidojis
to skaisto stilu, kas man dara godu.
88 Lūk zvērs, kas manu ceļu aizsprostojis:
Vīrs gudrais, slavenais, man stāvi klātu!
Šis zvērs man skatu bailēm aizmiglojis.»
91 Viņš teica: «Līdzēšu tev mīļu prātu,
lai tādu taku atrast gars tev zina,
kas tevi no šī zvēra pasargātu.
94 Jo bestijai, kas tavu dūšu mina,
tai žēlsirdības nav, nedz arī kauna:
to, kas tai priekšā stāj, tā nogalina.
97 Un daba tai tik neganta un ļauna,
ka nespēj remdināt tā savu kāri,
un pierijusies viņa salkst no jauna.
100 Kā viņa kopojas! Re, kas par pāri!
Un atkal pāris! līdz tā sastaps Kurtu,
kas galēs to. Tik smaka paliks pāri.
103 Tas nenāks šurp, lai bagātību burtu,
bet tikumus lai celtu, kas reiz bija,
un gudrību un mīlestību kurtu.
106 Caur viņa rokām ziedēs Itālija,
par kuru mira Kamilla, mums svētā,
un Niša, Eiriāla asins lija.
109 Lai viņš kā vējš šo zvēru trenc un mētā!
No elles skaudība to izlaidusi,
lai ellē zūd šī sēkla nolādētā!
112 Ir griba augstāka man vēlējusi,
lai tevi vadu es, līdz tava taka
caur vietu mūžīgo būs izgājusi,
115 kur pavērsies tev izmisuma aka;
tu redzēsi, kā senie gari, gaidot
sev otru nāvi, zemi asrām slaka,
118 un ari tos, ko šķīstās liesmās raidot,
Dievs cer, ka viņi iespēs iztaisnoties
un beidzot svētlaimībā ieies smaidot.
121 Bet ja tev tālāk labpatiksies doties,
nāks dvēsele, par mani cienīgāka,
tai tevi atstāšu es atvadoties.
124 Kungs debesīs, tā mūsu siržu bāka,
ir savā pilsētā man ieiet liedzis,
jo dumpoties pret viņu gars man sāka.
127 Ir viņa likums laikiem cauri sniedzis -
tur viņa pilsēta, tur viņa tronis,
tur nonāks tas, kam gars pēc gaismas kliedzis.»
130 Es lūdzu: «Dzejniek, esi pavadonis
tā Dieva vārdā, ko tu nepazini,
šai ceļā man, līdz nāks man viņa kronis!
133 Ej, manu ceļu vaļā atšķetini
līdz vārtiem, kurp mums tiecas dvēsles dziņa,
līdz Pēterim - caur ciešanām, ko mini!»
136 Tad ceļā devās viņš, un es - aiz viņa.
1 Par pusmūžu Dante savās «Dzīrēs» uzskata 35 gadu vecumu, ko viņš sasniedza
1300. gadā.
20 Ar lielo burtu rakstīti vārdi, kur pats Dante tos rakstījis ar lielo burtu (Mīlestība,
Prāts, Dievs u. tml.).
33 Saldkaisles simbols.
44 Lepnības simbols.
49 Alkatības simbols.
71 Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p. m. ē.) - Romas impērijas dibinātājs.
72 Oktaviftns Augusts (63. g. p. m. ē. - 14. g. m. 6.) - pirmais romiešu ķeizars.
80 Ievērojamais romiešu dzejnieks (70-19 p. m. ē.), Eneīdas autors. Viduslaikos
viņam bija leģendāra gudrā, brīnumdara un kristietības pareģotāja slava. Vez-
dams Danti cauri Ellei un Šķīstītavai līdz Zemes Paradīzei, viņš simbolizē prātu,
kas vada cilvēkus pretī šīszemes laimei.
107 Vergilija Eneīdas personāžs, Volsku ķēniņa meita, kas krita, aizstāvēdama
Itāliju pret trojiešiem.
108 Eneīdas personāži, trojiešu jaunekļi, kas krita cīņā par Itālijas iekarošanu.