1 Kas spētu aprakstīt kaut vārdos brīvos
tās asins straumes un tās brūces drausmās,
ko redzēju? Tās prātā mūžam dzīvos.
4 Tur katrai mēlei jāsastingst ir šusmās,
tā, izrunājot vārdu, samežģītos:
tās nespēj tēloties nekādās jausmās.
7 Ja visi ļaudis kopā salasītos,
gan tie no Puļjas zemes likteņsmagās,
tie, kuriem plūda laukos, dvingas tītos,
10 pa vātīm asinis kā ūdens vagās,
kad trojieši un ilgais karš tos pļāva;
mums nopūtas un baismas krūtīs zagās,
13 par laupījumu lasot, kuru krāva
sev plecos Hanibals, kas kritušajiem,
kā Līvijs teic, no pirkstiem riņķus rāva —
16 gan tie, kas pretī pulkiem varenajiem,
Gviskardo vadītajiem, drosmes dzīti,
ar saviem spēkiem stāja nelielajiem,
19 gan tie, kam kauli smiltīs izsvaidīti
Čeprāno laukos, kur par blēdi kļuva
ikkatrs puļjietis, un tur, kur vīti
22 tam vainagi, kurš uzvaru sev guva
bez ieročiem; kaut savas kroplās rokas
tie visi slietu tā kā vārpas druva,
25 šī aina atsvērt nespētu tās mokas,
ko devītajā dzīlē ieraudzīja
man šausmās plestās acis. Redzot to, kas
28 tur redzams bij, man auksti sviedri lija:
es vīru redzēju, kas pārplēsts pušu
no zoda līdz pat piržamvietai bija.
31 No vina krūtīm ārā izlīdušu
es kailu sirdi redzēju, starp ciskām
tam zarnas karājās kā murkslis zušu
34 un kule, kur ar sulām organiskām
par sūdiem barībvielas pārveidojas.
Viņš manī vērās acīm pārdabiskām
37 kā tāds, kas uzbrukumam gatavojas,
un tad ar rokām krūtis plēsa vaļā
un teica: «Lūk, kā man ir jākropļojas!
Lūk, tur iet Muhameds, un balsī skaļā
raud Ali, kuram seja ir no zoda
līdz pašiem matiem sakapāta gaļā.
Un citi, kas bez kauna un bez goda
bij dzīvodami sējuši tik naidu,
nu tiem šeit neizbēgt vairs sava soda!
Nu ciest mums nākas smago elles spaidu,
kad velns ar savu zobenu mūs šausta,
un, kad mēs projām aizejam ar vaidu,
mums jānāk atpakaļ, kur cērt un kausta
viņš atkal mūs, jo ievainotā miesa
pēc sāpju ceļa tiek mums kopā austa.
Bet tu kas esi? Vai mums kā no viesa
no tevis šķirties būs? Jeb baidies moku,
kas lemtas tev kā tavu grēku tiesa?»
«Nav miris tas, nav jābaidās tam moku,»
tad teica meistars, «pieredzi lai gūtu,
tas izstaigā ikkatru elles loku.»
Kā pēkšņs brīnums atklājies tiem būtu,
šai grāvī apstājās tie lūkodamies,
šķiet, aizmirsuši savu gaitu grūtu.
«Dolčīno saki, lai tas bruņodamies
vāc krājumus, jo uzveikt novāriešus
mēs spēsim tikai, gudri rīkojoties!»
tā teica Muhameds un skatus ciešus
man pievērsa kā tāds, kas kaut ko pēta,
un tālāk aizsteidzās gandrīz vai skriešus.
Kāds cits, kam rīklē bija dziļa rēta
un deguns nocirsts, auss vairs tikai viena,
man teica: «Tu, ko vada griba svēta,
ko pasaulē sveiks atkal saules diena,
reiz tevi redzēju, tev pretī sliecas
man sirds un gars, ko lenc šī elles siena.
Es - Medicīna; manas ilgas tiecas
uz maigo līdzenumu, kurp tu dosies,
kurš no Verčelli pret Markabo liecas.
Tur diviem vīriem vēsti aiznest posies -
viens Gvido, otrs Andžolello sauksies -
tiem teic, ka viņu nodoms neizdosies,
ļauns tirāns dzīvību tiem atņemt trauksies,
no sava kuģa tiks tie jūrā mesti,
ar jūras ūdeņiem to asins jauksies.
Starp Majorku un Kipru, cik vien vesti
ir kuģos ļaudis, pat starp laupītājiem
nav redzēti tik kāri nagi plesti.
Šis nodevējs, kas liels starp valdītājiem,
šis vienacis, kas savu panākt zinās,
vairs negrib redzēt tos starp dzīvotājiem;
uz pārrunām tas abus uzaicinās,
tad darīs tā, ka Fokarkalna aukā
neviens vairs Dievu piesaukt nemēģinās.»
Es viņam teicu: «Prāts tavs tālu braukā;
bet kas ir tas, kam sejā tik daudz moku,
kas rūgtu skatu slēpis acu traukā?»
Tad viņš pie žokļiem pielika tam roku,
un, muti tam līdz galam atdarījis,
viņš sauca: «Klusu redzi to kā koku.
Tas padzīts Cēzaram bij aizgainījis
tā šaubas, sacīdams, ka jāturpina,
kas sākts līdz būs tas savu piepildījis.»
Cik nu tam mēle smaga kā no svina
man likās, viņa mute pušu šķelta!
Un kādreiz nebija tā jāskubina!
Bij vienam kroplā roka augšup celta,
kā stumbeņu viņš arī otru slēja
un sauca: «Ak, starp toskaniešiem pelta
ir gudrība, ko Moska iepotēja:
- Ja lieta nostrādāta, tai ir galva -,
Ak, cik daudz ļaunas sēklas gan tā sēja!»
Es teicu: «Nāve kļuvusi tam balva.»
Tad viņš ar bēdām sejā projām gāja,
un smagums plecos gūlās tam kā alva.
Es paliku, kur nolādētie slāja
visapkārt, un es šausmās ieraudzīju
tur lietas, kuras prātu mulsināja;
to stāstīt bail, kam liecinieks es biju;
vien sirdsapziņa mani iedrosmina
vērpt nepārtraukti vēstījuma dziju.
Es redzēju, kā elles klonu mina
kāds ķermenis bez galvas; smagi tesa
tam krūtīs elpa, kūjas - kā no svina;
tas galvu nocirsto aiz matiem nesa,
kā laternu to rokā vicinādams,
un, ieaudzījis mūs: «Ak, vai!» tas dvesa.
Uz mūsu pusi smagiem soļiem slādams,
šai nastā gaismekļus tas atdarīja,
mums nemitīgi ar to pretī mādams.
Kad tilta galā nonācis tas bija,
tas roku pacēla ar visu galvu,
un šādi vārdi tam pār lūpām lija:
«Tu, dzīvs kas būdams, ieguvis to balvu
šeit raudzīties uz mokām, šaustīšanām,
lai aprakstītu tās ar savu spalvu,
vai mokas lielākas var būt par manām?
Bertrans de Borns es esmu, mudināju
es valdnieku uz asins izliešanām.
Pret tēvu sadumpoties skubināju
es viņa dēlu: Absalonu šādi
reiz mācījis kāds vīrs - tā pēdās gāju.
Nu esmu divdaļīgs es tādējādi,
ir šķirtas smadzenes no sava koka,
un atpakaļ tās netiek it nekādi.
Jo tā to pavēl pretlikuma roka.»
I Nesaistītā valodā, t. i., prozā.
8 No Apūlijas, t. i., Dienviditālijas.
II Samnītu karos (343-290. g. p. m. ē.), kad romieši, pēc leģendas trojiešu pēcteči, kas ieradušies kopā ar Eneju, iekaroja Dienviditāliju.
13-16 Otrajā pūniešu karā pēc uzvaras pie Kannām 216. g. p. m. ē. Hanibals, kā raksta romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, aizsūtījis uz Kartāgu veselu maizes mēru (vai, kā stāsta, pat trīs ar pusi) zelta gredzenu, kas novilkti no pirkstiem kritušajiem.
17 Viens no normāņu valsts dibinātājiem Sicīlijā, kurš 11. gs. padzina no Dienvid-itālijas arābus un bizantiešus.
20 Miests uz Neapoles karalistes un Pāvesta valsts robežas, pie kura 1266. g.
puļjieši, knrnļa Mnnfredn pavalstnieki, nodevīgi atvēra ceļu Anžu Kārļa kara- spēkam, krt rezultātā notika Manfrēdam liktenīgā Benevento kauja (Š. III,
103-145).
■10 Islama dibinātājs (ap 570-632). Ar šo jauno reliģiju pēc ortodoksāla katoļa uzskatiem pasaulē radīta jauna šķelšanās.
41 Muhameda znots, kas 661. g. tika nogalināts ar zobena cirtienu galvā. Viņa cienītāji ar laiku izveidoja īpašu šiitu sēkti. Dante, uzskatīdams Ali par šķelšanās radītāju jau pašā islamā, attēlo viņu ellē ar pāršķeltu galvu.
61 Dolčīno Tornielli no Novārās pilsētas Pjemontā — ķeceriskās «apustuļu brāļu» sektes vadonis, kura sludināja brālību un nabadzību, mantas kopību un drīzu īstenās taisnības valstības iestāšanos. Lai apspiestu šo kustību, kas bija naidīga pastāvošajai iekārtai un oficiālajai baznīcai un aptvēra plašas zemnieku masas, pāvests Klements V izsludināja pret Dolčīno krusta karu. Dolčīno nepieejamos kalnos sīvi pretojās feodāļu un pāvesta karaspēkam, kas sastāvēja galvenokārt no Verčelli un Novārās iedzīvotājiem, taču ziemas bargums un bads piespieda viņu 1307. g. martā padoties. Pēc drausmīgas spīdzināšanas viņš tika sadedzināts uz sārta.
73 Pjērs da Medičīna - Medičīnu dzimtas pārstāvis, kurai piederēja Medičīnas pilsētiņa uz austrumiem no Boloņas; viņš izraisījis daudzas ķildas starp ietek- mīgām Boloņas dzimtām un Romaņjas feodāļiem.
75 Starp Verčelli pilsētu Pjemontā un 14. gs. sāk. sagrauto Markabo pili pie Po grīvas atrodas Lombardijas līdzenums, Pjēra da Medičīnas dzimtene.
77 Gvido del Kasero un Andžolello da Karpiņjāno - Fāno pilsētas (pie Adrijas jūras, uz dienvidiem no Rimini) ietekmīgākie vīri.
79 Malatest; no Vienacis (E. XXVII, 47), kas, novācis pie malas Gvido un Andžolello, sagrāba varu Fāno pilsētā.
82 Pašas galējās salas Vidusjūras rietumos un austrumos.
89 Fokara kalnā, starp Katoliku un Pezāno, bieži izceļas kuģiniekiem bīstamas viesuļvētras.
97-99 Kajs Skribonijs Kūrions, tautas tribūns, kas pārgāja Cēzara pusē tā cīņā ar Pompeju (49. g. p. m. ē.). Dante vadās no Lukāna «Forsālijas», kur sacīts, ka Kūrions, izdzīts no Romas, ieradies pie Cēzara Ariminā (Rimini) un mudinājis tūdaļ sākt pilsoņu karu.
106 Moska dei Lamberti (miris 1243. g.) bija tas, kas pierunājis savus radus un draugus nogalināt Buondelmonti (P. XVI, 136-141). Stāsta, ka ar šo asinsdarbu Florences aristokrātija sākusi dalīties gibelīnos un gvelfos.
134 Provansiešu trubadūrs (ap 1140-1216), lielākais tā laika politisko cīņu un kara dziesminieks, daudz karojis ar savu brāli, ar kaimiņiem un mudinājis citus uz karu. Viņa ietekmēts, princis Henrijs (1155-1183), Anglijas karaļa Henrija II vecākais dēls, sacēlis dumpi pret savu tēvu.
137 Pēc bībeles leģendas ķēniņa Dāvida dēls, ko Ahitofels mudinājis nogalināt savu tēvu.